Foto - Edmunds Kance
Nu jau man palika riktīgi neomulīgi un bail. Bailes no tā, ka neatrodos mājās, teltī vai savā autiņā. Bailes no tā, ka es neesmu savā ierastajā vidē pie televizora, datora, cepeškrāsns vai ledusskapja. Es esmu ciemos pie dabas, un šeit jau valda citi likumi, kuri nelūgtam viesim var radīt patiešām lielus pārdzīvojumus un izbīli.
„Kā vispār var apmaldīties?! Nu redz, ka var, var!” Piecēlos un domās sāku sevi audzināt, taču brīdī, kad pēc šī sāpīgā kritiena es vēlējos spert nākamo soli uz priekšu, mana kāja izrādījās neizkustināma. Vārda tiešajā nozīmē – tā bija pienaglota pie zemes. Tikai mieru. Ne jau ar naglu. Viss notika bez asinīm un gaļas, taču ar vienu strupu un asu, pērnā gadā nozāģētu, sausu, taču vēl sakņojošu kārklu krūma stumbeni gan. Tas bija pamanījies tik veikli caurdurt manus brienamzābakus, ka es to nemaz nemanīju. Sekoja kārtējais „sasodīts!” un nākamajā mirklī jau „gumijas šašliks” tika nomaukts no iesma. Nu jau kājas ir brīvas un es laižos tālāk. Tālāk cauri nelieliem klūgu pinumiem, kādam grāvim un...
...urāā! Beidzot! Es to paveicu! Man tomēr izdevās!” lepnuma pārņemts es praktiski gavilēju pa visu mežu.Yess...! Tas ir, tas noteikti ir tas ceļš, kas man ir vajadzīgs. Lai vai kā, labi jau ir tas, ka vispār ir kāds ceļš, taču šitais... Nepārprotami. Tas ir manējais – glābējceļš.
Prieki patiešām bija lieli un neviltoti. Tos pat nespēja apslāpēt vēl kāds jautājums, kas man nekādi nelika mieru. Un tas bija: pa labi... vai kreisi? Bet, ja godīgi, man tobrīd bija vienalga, jo es jau gāju. Manas „čakras” lika man doties pa labi. Kaut kā likās, ka tā tomēr būs pareizāk. Un ja nē, tad tuvējās mājās tik iekšā. Ūdeni, maizīti un palīdzību izlūgties. Taču, paldies Dievam un Meža mātei, šis virziens tomēr izrādījās pareizais. Beidzot esmu sasniedzis savu copes starta punktu un autiņu. Nu jau man pašam ir savs ūdentiņš, sava maizīte un sava čučumuiža.
„Arlabunakti,” es pie sevis noteicu un ierausos ērtajā, siltajā un mājīgajā guļammaisā uz saldu snaudu. „Bzz...zz. Bzz...zz,” kāds klusi kaut kur dziļi manā labajā ausī novēlēja to pašu un nākamajā mirklī mēs abi jau iemigām.