Šis ir bedīgs stasts 
kuru es rakstu ne tapec lai viņu zinatu visi bet gad tapec ka velos lai visi, kuri izlasa šo rakstu saprastu, ka pats svarigakais ir ģimene,radinieki un tuvakie draugi...
†Feorever†7
10
3
Viss sākās vasaras sakuma, kad es visu savu brivo laiku pavadīju ara ar draugiem klaiņojot, mani vecaki bija laukos un aprupeja manu vecvecmammu , viņi velejas lai es ari braucu , bet es teicu ka es tur neko daudz neizdarišu un vecvecmammu redzešu vēlak.
Kadu dienu es pamodos un uzzinaju ka vecvecmamma ir slimnica un ka viņa velejas mani redzet, es tulit braucu uz slimnicu bet mani draugi velejas lai es palieku ... es aizbraucot pie vecmammas saku raudat jo viņa man iedeva zelta pulkstevi, un teica ka mani mil , viņa bija tik vāja un bāla. Negribigi man nacas iet uz majam jo apmeklešanas laiks bija beidzies, un tad es saņēmu sms no vienas draudzenes-"Mes visi velejamies lai tu nac, tu mus izmantoji, tu negribi ar mums pavadit laiku, so mes varis negribam ar tevi iet ara , F#c% Y•u"
Un es sapratu ka man nav draugu...
Pēc 2 dienam vecvecmamma nomira, es paliku viena, man vairs nebija draugu , un es pat nebiju 2 stundas pavadījusi ar savu vecvecmammu,vecaki man piedeva par to ka biju tada igņa un neinteresejos par vecvecmammu.
Laiks gāja un es atradu sev labako draudzeji , kura mani uzmundrināja :)
Tev patiks šie raksti
