Viens vienīgs zvans un pāris pieklājības frāzes, bet Tu pat to nespēj izdarīt. Vai Tev kāds liedz; kas, Tu bunkurā iespundēta?
Kad Tu vienreiz attapsies un sapratīsi, ka ģimene ir Tavas dzīves svētība, bet Tu to gluži vai nomīdi ar savām neskaitāmajām lamām un pāri darījumiem.
Arī vienaldzības sāp. Klusums bieži vien ir nāvējošāks par vārdiem, jo tad saprot, cik nenozīmīgs Tu esi otram.
Slimnīca, palāta. Uz nakts skapīša telefons, bet, lai kā viņš uz to nelūkotos, tas ar domu spēka palīdzību neiezvanīsies.
Laulājoties mēdz teikt – priekos un bēdās, slimībā un veselībā – bet kā ar dvēseles zvērestu vistuvākajam – savam bērnam? Vai tiešām Tevī vairs nav palicis nekas labs… bet, ja tā padomā… vai vispār Tu zini, ko nozīmē būt labam?
Ne velti saka, ka vārdam ir liels spēks. Un ar lāstiem tālu netiksi. Lai cik vēlēsi citam – atpakaļ nāks dubultā un tavus kaulus turpinās lauzt un griezt arī turpmāk. Neviena dziedniece vai baznīcas svecīte nepalīdzēs, tikai patiesa nožēla un mīlestība. Bet, laikam, ka pat mīlestību Tu nezini, jo tas nav vārda “apmātība” sinonīms.
Ak tad kristiete? Tad beidz ikdienas zaimot Dievu un lūdz tam piedošanu. Un laikus, jo dzīve nav mūžīga.
***
Ko es visvairāk neciešu cilvēkos? Divkosību, jo to es ik dienas sagaidu no paša tuvākā.
***
Pazvani, viņš gaida. Vienmēr gaidīs. Un tāpat arī es. Ēdot dilles un domājot par Tevi.
Cīnija.
