Vēl šis tas no lielā arhīva, pārcilājot noputējušos bloknotus atdzimst vārdi, vietas un lietas, tas bija laiks, kad bija daudz vairāk, lai to izmantotu dzejai, sapņiem un cerību lološanai, to laiku varēja izmantot šādām izdarībām..
Ai, jaunība, ko tu dari! :D
Dzīve nesastāv tikai no realitātes. Pa vidu ir arī cerības, sapņi un vēlmes.
Kas notiek ja vienā reizē to ir tik daudz? Vai nav tā, ka galā tā visa var palikt maz?
Kā, lai atdala mirkļa mazās iegribas no pavisam lielajiem sapņiem?
Ja tam, ko esi sapņojis, tiek piemests klāt kāds skaliņš, kurš iekur to vēlmi vēl košāk..
Iesākumam..
Ja mēs zīmētu garastāvokli, domas, emocijas un visas pārējās sajūtas, kā līkni, tā varētu izskatīties ļoti līdzīga tai līknei, ko lieto, lai atainotu ekonomisko ciklu. Tajā ir kāpums, virsotne, kritums un iedobums.
Varētu teikt, ka ar mūsu sajūtām arī mēdz notikt tieši tāpat. Kādā brīdī mēs jūtam pacilātu omu, ideālas sajūtas, bet jau nākamajā, mēs varam būt iesviesti, tādā kā bedrē.
Turpinājumā..
Patiesībā, arī šo pacientu apmeklējot, var novērot ko līdzīgu. To varētu pat izskaidrot ar to sabiedrību, kas ir apkārt viņam, ar ko viņš kontaktējas, kādus cilvēkus viņš redz un tā tālāk.
Pat ja mēs zinām, ka tieši tur ir tā problēma, mēs nevaram to atrisināt - pagaidām, jo no sākuma ir jāpavēro, jānoskaidro, kur tad ir meklējama tā vaina, kāpēc "emociju ciklam" tieši šajā brīdī ir pienākusi iedobuma fāze.
Nobeigumā..
Emocijas ir svarīga, visu cilvēku sastāvdaļa; jā, arī negatīvās. Tomēr, ir ārējās vides faktori, kuri ikkatram ļauj saglabāt pozitīvās emocijas vai arī palīdz uzsākt negatīvo sajūtu vārīšanās procesu katlā.
Ja kāds faktors mūs paceļ spārnos, jūtot apgarotību sevī, tad ir arī tādi faktori, kuri izsit mūs no šī stāvokļa, gluži kā beisbola bumbiņu, kuru atsit viens spēlētājs, lai pretinieks varētu veikt "Home run" ap laukumu, kamēr otra komanda cenšas nogādāt bumbiņu līdz "mājas bāzei"..
