Aptuveni pirms desmit gadiem es bijušās draudzenes māsas datorā caur kaut kādu programmu centos pārtulkot Beigbedera stāstu krājumu, kurš tolaik bija vienīgais, kuru no viņa repertuāra nebiju lasījis, un tikai tāpēc, ka grāmata bija iznākusi tikai valodās, kuras nepārvaldu. Ekstazī stāstus (Nouvelles sous ecstasy) dabūju digitālā versijā un tās tekstu (no krievu valodas), rindkopu pēc rindkopas, metu programmā, cenšoties pārvērst grāmatu sev tīkamā valodā. Cik atceros, man pat kaut kas izdevās, taču teksts nebija viegli salasāms un es to pametu novārtā, cerot uz kādu brīnumu... Un šo brīnumu man dāvāja Jānis O., kurš vienā no Grāmatu izstādes dienām (atbildot uz manu sajūsmu par to, ka reiz izstādē bija arī mans mīļākais rakstnieks Beigbeders) pavēstīja, ka Mansards grasās izdot viņa Ekstazī stāstus. Es biju stāvā sajūsmā (ja tas ir pareizais stāvoklis šo raksturojot), jo viņš pat parādīja man grāmatas vāka foto, kuru, protams, veidojis Zigmunds Lapsa. Tas gan nav tas vāks, kurš gala rezultātā rotā jauno Beigbedera grāmatu, bet tas jau vairs nav būtiskākais šajā epopejā...
Svaigi iznākušo grāmatu dabūju otrdienas pēcpusdienā, kad kopā ar sievu (jā, es apprecējos) atgriezāmies galvaspilsētā. Dažas dienas pirms tam jau e-pastā biju saņēmis ziņu, ka tas brīdis ir pienācis, ka beidzot ir izdota ilgi gaidītā Beigbedera grāmata. Solīts jau tika dažus mēnešus atpakaļ un es gaidīju un gaidīju, bet arī tas nav būtiskākais, jo tiklīdz to dabūju, es pazaudējos... Ak, kā es to izbaudīju... Mana sajūsma dedzināja asfaltu zem kājām; cilvēki darbvietā nesaprata, kas ar mani notiek. Jo es smaidīju kā salietojies... Varbūt Beigbedera ekstazī arī mani parāva sev līdzi. Grāmatā gan ir brīdinājums par to, ko tas nodara tā lietotājam, brīdinājums, kurā pats Beigbeders atzīstas, ka „autors to vairs nelieto un arī lasītājiem neiesaka pamēģināt”, piebilstot: „Un, galu galā, vai tad mums ir vajadzīga ripa, lai stāstītu savu dzīvi svešiniekiem, ja reiz tam domāta literatūra?”
---
Uz grāmatas vāka, kuru redzēju februārī, bija pupi. Tie bija pupi, kas veidoti no B burta autora uzvārdā. Bija vēl vis kaut kas, bet to vairs neatceros. Tagad tur ir zaķis. Un kājas. Un pēc krāsām atgādina jau kādu esošu Mansarda grāmatu. Vēl pirms dabūju Ekstazī stāstus, domāju, kas noticis ar tiem pupiem... Un tikai tad sāku domāt par saturu, par to, ka beidzot varēšu izlasīt visu, ko mans mīļākais autors ir sarakstījis. Viens no grāmatā iekļautajiem stāstiem (Vientuļi kopā) ir ticis publicēts kādā vācu žurnālā, bet to atrast man tā arī nav izdevies. Kāds cits (Diena, kad es patiku meitenēm) ir pārvērsts īsfilmā, kuru, par laimi, esmu redzējis. Kopumā tie ir 14 īsi stāsti, kuru latviskojums ir kopdarbs, kas tapis jauno tulkotāju meistardarbnīcā Gitas G. vadībā un redakcijā.
Ja es ņemtu un analizētu katru no stāstiem, šis apskats būtu ļoti garš, tādēļ mēģināšu savaldīt savu sajūsmu par to, ka atkal varu lasīt Beigbederu – šoreiz jaunības pilnu, jo grāmata ir izdota jau tālajā 1999. gadā, uzreiz pēc viņa Marka M. triloģijas, kuru Vācijā vienkopus (2004. gadā) izdeva zem nosaukuma „Trakie gadi”. Bet šim ar to nav nekāda sakara, ja neskaita to, ka stāsti tapuši tajā pašā laika posmā sākot no 1990. līdz 1998. gadam.
---
Iesākās viss ar lidostu un milzum daudz jautājumiem, piemēram: „Vai ir PRĀTĪGI būt tik piemīlīgai, divdesmit vienu gadu vecai un XXXS izmēra krekliņā? ... Kāpēc jūsu ceļgali mani mudina izdomāt jaunus pārejošos darbības vārdus? ... Cik ilgam laikam jāpaiet, lai nožēlotu, ka esi nācis šai pasaulē? ... Cik tad var te dirnēt pie Zvaigznes laukuma un sūkties divu grādu aukstumā tā vietā, lai mīlētos gultā kā visi normāli cilvēki? ... Vai rīt pienāks rīts? ... Vai dzīve mainās, nemainot pilsētu? Kāda gan jēga ceļot pa tik vienveidīgu pasauli? ... Melot tev tālāk, zem džempera glāstot tavu muguru, tad krūtis caur krūšturi, un ļaut pirkstiem ieslīdēt tavās biksītēs, nolāpīts, varbūt tas tev liktu braukt lēnāk? ... Tev nebūtu nekas pret, ja es beigtu tev mutē? Tu piekristu ieslēgties tualetē un ļaut man drāzt tavu seju? ... Ko viņi grib mums pateikt? Ka bēgšana vairs nav iespējama? ... Ka atvaļinājumā jābūt vai nu visu mūžu vai vispār nekad? ” utt. Un tikai Beigbeders ir spējīgs uz ko tādu...
Tam seko Vecmodīgs teksts, kurš ir visvecākais no krājumā iekļautajiem stāstiem, kurā „kārotais aizmirstības stāvoklis gandrīz vienmēr ir nemainīgs – laiks apstājas, nākotne atstāj vietu mūžīgai tagadnei.” Stāsta varonis ir Briljants, kurš domā pamest Parīzi un „apsver, vai nemesties zem milzīgas dzeltenas kravas mašīnas.” Tiek pieminēts Bodlērs un Bukovskis. Grāmatas beigās – arī Selīns. „Ir jādzīvo uz 800 stundā un uzreiz pēc tam jānomirst tā, lai smadzenes kā sperma izšļāktos uz mašīnas kapota.” Un to visu es lasu un lasu, un līdz ar tekstiem aizpeldu... Jo bieži negadās grāmatas lasīt ar TIK lielu sajūsmu. Protams, es sajūsminos par daudz ko, bet ne šādā līmenī...
„Baudai ir kāda priekšrocība. Pretēji laimei, tā vismaz pastāv.”
---
Diena, kad es patiku meitenēm ir visuzjautrinošākais no stāstiem. „Ar mani vēl nekad nekas tāds nebija noticis. Biju redzējis pašnāvības, pārdozēšanas gadījumus, laulības pārkāpējus... Mana esamība turpināja savu nebeidzamo skrējienu pretī bezjēdzībai.” Tas ir stāsts par AIDS. Kopumā mans grāmatas eksemplārs sevī ir uzņēmis tik daudz zīmuļa grafītu (pasvītrojot labāko) kā Līza Sparksa sevī vīriešus uzstādot seksa rekordu. Grāmatā ir atklāts Pirmais ekstazī malks, pieminot, ka „visas apreibinošās vielas ir baudījušas savu slavas stundu literatūras vēsturē”, grāmatā ir Vīrietis, kurš vēroja sievietes (divas daļas), ir pašnāvnieks-šoferis, ir Vislielākais Dzīvais Franču Rakstnieks un arī Pretīgākais stāsts šajā krājumā, kuru vakar iedevu izlasīt dzejniecei Ingai Pizānei un tagad – arī savai sievai Annai. Tās ir šausmas un ģenialitāte vienuviet. Jau domājot par šiem stāstiem, kurus tikko izlasīju, es smaidu sajūsmas pilnu smaidu un zinu, ka drīz tos vēlreiz gribēšu pārlasīt...
„Frederiks ar prieku secina, ka rakstītajam vārdam vēl ir nākotne...”
Un tieši tas ir tas Beigbeders, kuru iepazinu pirms desmit gadiem, kad lasīšana manā dzīvē kļuva par visneatņemamāko sastāvdaļu, tieši tas Beigbeders, kuru satiku 2010. gada februārī. Un pēc grāmatas izlasīšanas manī ir tikai pozitīvas emocijas, gluži kā šajā citātā: „Pilsēta bija maiguma pilna, it kā Dievs pēkšņi būtu dubultojis skābekļa līmeni atmosfērā.”
Laikam tak klasika!
