Šo man pastāstīja viens draugs. Viss ir patiesība.
Pirms dažiem gadiem iepazinos ar vienu meiteni. Forša, atsaucīga un jautra, bet vienu dienu uzzināju vienu ziņu. Šī ziņa lika man pārdomāt par pilnīgi visu, jo nebija izredzes, ka viņa izdzīvos. Viņa bija man tuva draudzene. Vienmēr runājāmies un mierināju viņu tad kad puisis viņu pameta. Bet kādu dienu viņa iepazinās ar kādu puisi. Puisis bija jauks, mīļš arī traks. Varētu pat teikt, ka pretstats meitenei. Bet šis puisis bija ļoti greizsirdīgs. Vienmēr kad viņi abi runājās vai arī pastaigājās un meitene sasveicinājās ar klasesbiedru. Šis zēns kļuva greizsirdīgs un lika viņai izvēlēties vai nu viņš vai arī viņas draugi. Ja viņa izvēlas draugus tad lai par viņu pilnībā aizmirst pat to ka viņš eksistē. Labi, meitene izvēlējās puisi, bet ar draugiem slepus satikās. Kādu dienu viņi abi pamatīgi sastrīdējās. Puisim bija uznākusi kārtējā greizsirdības lēkme. Meitene tik ļoti pārdzīvoja, ka aizgāja mājās. Mājās neviena nebija viņa bija gluži viena pati. Meitene ieslēdza mūzika uzgrieza skaļumu uz maksimālo. Un raudāja viņa bija pilna ar bēdām un skumjām. Viņa nezināja ko lai dara. Draudzenēm negribēja zvanīt, jo viņai nepatīk savas problēmas stāstīt kādam citam. Meitene vienkārši aizgāja, uz vannasistabu paņēma žileti. Un pie skaļās mūzikas sāka sev griezt vēnas. Sajūtas bija vienreizējas kaut vai nosākuma ļoti sāpēja. Viņa to pacieta. Asinis tecēja pa viņas plaukstām un tecēja uz grīdas. Sajūtas palika ar vien labākas. Likās, ka visas problēmas ir prom. Viņā grieza vienu brūci pēc otras vienu pēc otras. Un neapstājās, līdz vienu brīdi nokrita zemē.......Pagāja mazāk par minūti un viņas brālis ienāca istabā. Ieraudzījis, ka māsa guļ uz grīdas neko neatbild nemaz nekustās. Viņš piegāja viņai klāt un ieraudzīja viņas sagraizītās rokas un asinis pat žileti viņas rokās. Brālis pazvanīja ātrajai palīdzībai. Slimnīcā meitene atjēdzās. Blakus bija pilnīgi visi, kurus viņa pazīst. Māte, tēvs, brālis, draugi un pat viņš, viņas puisis. Visi bija sajūsmā par to, ka viņa ir, atguvusies. Atnāca medmāsiņa tad, kad meitene palika viena pati. Un pastāstīja meitenei cik tuvu viņa nāvei viņa bija. Pat to ja nebūtu brālis, atnācis ātrāk, mājās viņa būtu noasiņojusi. Vēlāk ienāca viņas puisi. Viņš apskāva meiteni. Viņš pilnīgi raudāja, lūdzās viņai piedošanu. Viņš zināja, ka bija pārāk tālu aizgājis. Pārāk daudz ko uzspieda viņai. Meitene tik un tā turpināja graizīties. Viņai bija vienalga ka gandrīz nomira. Viņš centās no tā viņu atrunāt, bet nekas neiznāca. Līdz vienu dienu puisis pārnākdams mājās ieraudzīja meiteni, guļot uz grīdas. Viņš pieskrēja tai klāt un ieraudzīja, ka visa grīda ir asinīs. Viņš momentā pazvanīja ātrajai palīdzībai, bet kad viņi atbrauca bija jau par vēlu. Meitene bija jau mirusi. Zēns par to tik ļoti pārdzīvoja, ka aizgāja pie viņas kapa noliki ziedus. Lūdza piedošanu atkal un atkal, prasīja kāpēc viņa tā darīja? Protams, atbildi viņš nesaņēma, jo meitene bija mirusi. Puisis nemitīgi dzēra alkoholu, viņš nevarēju dzīvot bez viņas. Kādu dienu viņa draugs aizgāja uz puiša māju. Un ieraudzīja pie durvīm zīmīti. Durvis bija vaļā. Draugs iegāja iekšā un atrada zēnu pakārušos. Piekrūtīm bija piesprausta zīmīte: „ Bez viņās es negrasos dzīvot! Tie kas mani atrod. Lūdzu, atvainojieties viņas vecākiem. Es centos cik vien varēju, bet nevarēju. Viņa bija pārņemta ar to. Tā jau bija palikusi par atkarību. Atvainojiet, ka nepaspēju viņu atrunāt no graizīšanās!”
