Atceros sevi, kā mazu bērnu – varēju pa nakti staigāt pa pagalmu, ielu vai vienalga kur. Nebija bail, kaut vai man aptuveni ap to laiku bija 7 gadi. Es varēju staigāt un nebaidījos ne no viena. No skolas gāju, no veikala un no mammas darba. Laika pagāja un sapratu to, ka man patīk staigāt vienatnē pa tumsu. Tagad laiks ir pagājis un, kā parādās tumsa – es baidos. Sēžu istabā un domāju, kaut ātrāk pienāktu rīts. Izejot pagalmā vakarā vai naktī, man ir bail – domāju, ka kāds mani vēro. Ieslēdzu gaismas un skrienu uz istabu. Tagad, kad šo visu rakstu man arī ir bail, jo domāju tikai par vakaru. Es arī mēģinu vakarā aiziet gulēt, kamēr nav vēl palicis tumšs. Dažreiz tas izdodas un dažreiz arī nē. Manas domas ir tikai, lai es nepamostos naktī – zinu, ka man būs ļoti bail. Staigāt pa istabām, ja nav ieslēgta gaisma – man arī ir bail. Pat ejot uz tualeti man ir bail, jo slēdzu visas gaismas iekšā, modinu visu. Man pats galvenais ir aiziet, bet atpakaļ ejot es slēdzu ātri gaismas ārā un skriešus skrienu uz istabu. Nezinu, kā no šīs problēmas tikt vaļā. Atceros, ka man nekad nav bijis bail – vismaz agrāk. Tagad dzīve ir mainījusies, uz to slikto pusi. Zinu tikai to, ka mēģināšu nebaidīties – nezinu vai izdosies. Katru rītu es ceļos, bet atceros uzreiz to, ka būs vakars un atkal tumšs. Atceros, ka smēķēt gāju slēdzot arī visur gaismas iekšā, istabās un mājas pagalmā. Atpakaļ, es negāju – es skrēju. Cerams, es no šīm bailēm atbrīvošos un varēšu dzīvot normālu dzīvi.
Tev patiks šie raksti
