Kārtējais tumšais vakars vienatnē. Savā nostūrī. Daru savu ikdienas darbu - dzīvot. Par darbu maksā, bet vai tas ir pietiekami labs priekš manis.. Vēl nezinu.. Tomēr jādzīvo uz priekšu ir, jāpiedzīvo gan labas, gan sliktas lietas. Dažkārt es vēlos būt visu savu mūžu būt jauns.. Nevēlos pieaugt. Drīz arī man pienāks tas laiks, ka vairs nebūšu no jaunajiem. Pārraušu savu mūžības saikni ar vecākiem.. Būs pašam sava dzīve, bet es to nevēlos. Es vēlos spēlēties ar mašīnītēm, spēlēties smilšukastē, bāzt visu ko redzu mutē. Es tos laikus nekad neaizmirsīšu, varbūt pat arī atkārtošu pieaugošajā dzīvē. Tie nosēdās un arī paliks kādā siltā nostūrī. Tāpat kā viens mīļs cilvēks, kuru es nevēlos laist vaļā. Katram ir sava lieta, ko viņš nevēlas laist vaļā, bet man ir cilvēks. Labi, runājot par tēmu, joprojām ir galvā tas rakstiņš, ko es pavisam nesen drukāju. Kaut arī nebija gandrīz nekāda atsauksme, es tomēr turpināšu, jo man svarīgākais ir, ka es varu izpaust savas domas kaut kur un varbūt kādam likt apdomāt savu dzīvi. Tātad, kā jau minēju, joprojām galvā skrien domas par 80tajiem un kā mūsu senči tajā laikā dzīvoja. Uzslēdzot to pašu "Na zare" dziesmu, sarosas emocijas ar domām. Tajos laikos saulriets bija krāšņāks par mūsu ekrāniem un arī daudz dabīgāks.. Bija jauki ar kādu mīļu cilvēku blakus noskatīties aizejošo sauli. Agrāk bērni nebaidījās no smieklīgām lietām. Bet tagad.. uzkrāsojušās cacas iet apkārt, visus komandē, taisa selfijus katru dienu.. Riebīgi noskatīties.. Un uzreiz kā ierauga lapseni, spiedz pilnā balsī. Viņas vēlas sev pievērst uzmanību.. Tā var atpazīt normālu meiteni no, tā saucamajām, cacām. Un tad, kad cacas smejas.. brr.. skudriņas pāri kauliem pāriet. Agrāk, lai izsauktu kaimiņu puiku / meiteni ārā, bērni gāja uz viņu māju vai bļāva viņiem. Bet tagad mūsdienu ierīces ir ieņēmušas to darbību vietu. Ja tā godīgi padomā, cik daudz dažādu nodarbju nav modernās ierīcas iznīcinājušas. Protams, tās dod arī savu labumu, bet, man šķiet, mēs varētu arī iztikt bez telefoniem, datoriem.. Lai vai kā, senči taču dzīvoja tajos laikos bez telefoniem un datoriem, un viņiem izdevās izdzīvot to laiku. Turpinot par tehnoloģijām, kādā kvalitātē tiek viņas veidotas.. Preces veido, lai viņas ātrāk saplīstu vai sapūtu un cilvēki pirktu vēl un vēl.. Agrāk daža laba lieta ilga varbūt pat 20 gadus.. Ņemšu par piemēru, mans televizors no 90to beigām. Viņš joprojām perfekti strādā, nekādu defektu.. Bet tagad... Katru 3. gadu jāmaina, jo redziet, viss jau tiek ražots Ķīnā.. Ja nebūtu Ķīnā tas rūpniecības apvērsums ( es ceru, ka pareizi pateicu ), tad mūsdienās joprojām preces turētos stingri un būtu lietojamas. Tālāk, es vienu dienu dzirdēju ļoti nožēlojamu tekstu.. Kādam cilvēkam labs kaimiņu bērns uztaisījis pašnāvību.. Es uzreiz saķēru sirdi.. Bija tik žēl viņa, bet tad pateica, ka iemesls bija tas, ka vecāki nenopirka viņam iPhone.. Nu piedod atvaino.. Dēļ iPHONE? Es biju šokā.. Cilvēki taisa pašnāvības dēļ ierīcēm.. DĒĻ IERĪCĒM. Tas taču nav normāli vairs.. Kādi bērni ir izauguši mūsdienās.. Agrāk bērnu sapnis bija jauns velosipēds, komiksi.. Tagad kaut kādi iPhoni, datori.. Nu skumji, skumji. Turpinot, multenes. Vēljoprojām dažreiz paskatos foršo "Nu pogoģī". Agrāk multenes bija daudz interesantākas, jautrākas, pozitīvākas. Vairāk enerģija bija tur iekšā. Tie paši teletūbiji. Es jauki tomēr paskatīties atkal un gremdēties zīdaiņa atmiņās, kuras knapi var atcerēties. Tomēr žēl, ka pārstāja veidot. Kopumā vēlos salīdzināt agrāko dzīvi ar mūsdienu dzīvi. Ja es varētu, es labprāt dzīvotu vecajos, labajos laikos. Varbūt esmu vienīgais šāds cilvēks, bet tas nekas. Dzīve turpinās un tā rādīs mums dažnedažādus ceļus... Nu ko, jāiet tālāk...
Tev patiks šie raksti
