Draugi, un atmiņas ar un par viņiem.
Lai arī cik ļoti mēs domātu, ka varam visu paveikt vieni, ka nevajag draugus, vai mums laika nepietiek viņiem, tomēr citreiz nenāk par ļaunu viņus satikt.
Draugi, un atmiņas par viņiem.
Pa bērnības takām eju un jūtu sirdī apmulsumu. ‘’Vai es nepietiekami izbaudīju bērnību? Kad bija pēdējā reize spēlējoties kopā?’’ Un mēs pat nenojautām, ka tā bija pēdējā reize. Eju un nevaru saprast, vai raudāšu, bet tad saprotu, ka tā ir pagātne un nevajag to sev vilkt līdzi. Nāks jauni draugi, jauni smiekli un jaunas atmiņas.
Dzīve, lai arī cik īsa tā neliktos, tā ir pietiekami gara, lai sastaptu savā dzīvē vairākus cilvēkus, kuri kļūst par draugiem, paziņām, mīļotajiem, un tā tālāk.
Lasu vecās sarakstes ar draugiem, skatos bildes. Saprotu, ka tajā laikā man bija vairāk draugu, tagad kad visi ir ‘’pieauguši’’ mēs vairs pat vārdu neapmijam, pat ne acu skatienu. Cilvēki izauga, mainījās viņu uzskati, attieksme.
Iet garām kā tumšas ēnas. Kā visa tumšā masa.
Es atsijājos no tās masas, tāpēc man nav daudz draugu tagad. Man ir svarīga kvalitāte, nevis kvantitāte. Bet tomēr, ir dīvaina sajūta, ka bērnībā visi draudzējāmies, skrējām, spēlējāmies… Tagad, tagad viss ir tumsā.
Ir žēl, ka cilvēki kuri bija, tiešām, tavi sirdsdraugi, tagad ir pilni ar piķi dvēselē. Viņi ir ielaiduši sevī naidu, skaudību un vislielāko velnu – Egoismu.
Ej viņiem garām un viņu acis ir mirušas, tukšas. Gribi uzrunāt, pajautāt kā iet, bet zini, ka nebūs tik patīkama saruna, kādu esi iztēlojies savā galvā. Tāpēc vienkārši paej garām.
Nezinu, laikam man vienīgajai tā ir. Tik daudz draugu aizgājuši. Vienkārši, laika gaitā atsijājās.
Ar katru dienu apstiprinās tas, ka esmu citādāka un to apzinos. Ne kurš katrs jaunietis uzdrošinās iet pa mežu vai pa ielu un dziedāt. Ne kurš katrs jaunietis ieraugot putnus, tos sveicina. Ne kurš katrs vēl cenšās izbaudīt mazos dzīves priekus, priecāties par sauli, runāt ar vēju, viļņiem jūrā.
Ir jāielaiž saule savā dvēselē, tad arī ķermenis neslimos. Naids, lamuvārdi, skaudība, agresija – šīs visas lietas pūdē ķermeni. Tad ķermenis sāk slimot.
Draugi ir tie, kas priecājās par tevi nevis apskauž. Draugi nerunā sliktu tev aiz muguras.
Tagad, mūsdienās, draudzība netiek novērtēta. Cilvēki viens otru brutāli nomelno aiz muguras, sejā smaida un sauc par labāko, mīļāko, un tā tālāk. Tas ir nožēlojami.
Varbūt tas ir iemesls kāpēc man nav daudz draugu, bet ir pietiekami.
Tagad padomā, ja tev ir daudz draugu, vai tiešām tie ir tavi īstie draugi?
Paldies, ka lasīji! Droši dallies komentāros savā pieredzē par draugiem. 
