Sveiki spocēni,
Ko es dažreiz ienīstu, ir ziemassvētki. Zinu, tu pieredzi "brīnumus" un "prieku", un vēl "dāvanas". Bērniem it īpaši. Bet man drīzāk neiet tik gludi. Labi, ziemassvētku nakts, vai drīzāk, pirms tā svētku sākšanās. Es nezinu ko vēlēties, bet vienīgais, ko es tomēr gribēju, ir tomēr jebkas, ko var kontrolēt un lidot. Es gribēju domāt par to sportistu dronu ar kameru. Man patika filmēt tai' laikā, un tā tas viss iet. "Par vēlu, par vēlu", senči kladzina. Ticiet man, es katru gadu pirms ziemassvētku dienas tikai kaut ko vēlos. Uzrakstu. Izlasu. Nav tik slikti. Pēc mazas kaulēšanās, man tas apnika un es vienkārši gāju gulēt. Šeit sākas problēmas. Viss nakts ir nenogulēts, - man par dāvanām pie kājas, lai gan to gribu. Es domāju, ka es esmu pārāk paranotisks, bet man tas izklausās kā drīzāk četri kritieni no plauka vai četri skaļi soļi. Durvis nebija attaisītas, tapēc zināju ka tas nekas nav. Visu nakti tomēr never aizmigt. Pamostos no rīta, noguris. Es atlikušo dienu piedzīvoju caureju. Nav joki. Redzu zem mazās makslīgās eglītes dāvanu. Cik liels nožēlojums! Atveru, bet tomēr tas ir bērnu drons, bet tik un tā nevar uz neko lielāku laikam cerēt. Bet tomēr zinu, ka senčiem nebija taisnība. Tad mans brālis ienāk pie manis un saka: "Ja es zinātu, ka man ir dāvanas, tad es piecos no rīta pat celtos." (Ja tā būtu laba dāvana.) Ignorēju viņu, bet tomēr nezinu, ko viņš vispār gribēja. No senčiem dabūju rafaello. (Nopietni?) Bet vismaz kaut ko dabūju. Svētdiena. Pēkšņi, es atceros. "Ej tu nost," savā galvā domāju. "Šodien tak koncertā jādejo." Maza skatuve, bet pietiekami. Bet augs traucē man "brīvi" dejot to deju. Es visu laiku rezultātā plijos tam virsū. Es nezinu, vai tas bija augs, bet tas bija īsts tērauds! Kas var tik labi tevi apturēt. Labais. Jādodas tagad uz rimī. Es eju zemāk un zemāk no kalna, un tieku līdz vietai, kur vajadzīgs. Senči nekur nav. Nu labi, gaidīšu. Nogaidu kādas trīsdesmit minūtes. OK. Beigās tomēr atnāk, bet līdz tam laikam esmu badā. Pēc tam visam mēs braucam mājās.
Morāle? Karma.
