Divi tualetes papīra ruļļi apdraud Krievijas un Baltkrievijas nacionālo drošību!2

Nedēļas nogali no sestdienas līdz pirmdienai pavadīju, apciemojot domubiedrus no

Ukrainas Jauno nacionālistu kongresa. Pagājušā nedēļā es piedalījos arī Jauno līderu ekonomiskajā forumā Nowy Sącz, mazā Polijas pilsētiņā. Lai gan labprāt dalītos ar saviem iespaidiem no Polijas, tomēr mani piedzīvojumi, šķērsojot Baltkrievijas robežu, ir pelnījuši atsevišķu rakstu.

Sāksim no sākuma. Kopā ar kolēģi nolēmām atgriezties Viļņā caur Baltkrieviju. 14. septembrī aptuveni plkst. 11 apstājāmies pie Novaya Guta robežpunkta. Procedūra sākās, kā ierasts: robežsardzes suns apostīja bagāžas atsevišķajā autobusa nodalījumā, mēs sastājāmies rindā uz pasu pārbaudi, un tad pasažieri pa vienam devās pie robežsardzes virsnieka, lai atrādītu savu somu saturu. Jautrība sākās ar mana kolēģa Konstantīna bagāžu.

Viņš veda līdzi suvenīrus - Ukraiņu nacionālistu kongresa karodziņu, Jauno nacionālistu kongresa cepurīti, žurnālu, kā arī dažus eksemplārus no poļu partijas “Likums un taisnība” kampaņas materiāliem (avīzes, brošūras utt., un nē, šī nav bēdīgi slavenā Lietuvas partija, ko vadīja Rolands Pakss). Ieraugot šādu literatūru un simboliku, Baltkrievijas robežsardze sāka viņu iztaujāt. Viņi aizdomīgi jautāja, vai Konstantīns plānojis tos izplatīt. Tāda brēka par dažām brošūrām un pāris žurnāliem šķita muļķīga, taču baltkrievu robežkontrole, liekas, jebkuru literatūru vai digitālo datu nesēju uzskatīja par nākušu gandrīz vai no elles. Kamēr viens no virsniekiem bija aizņemts ar Konstantīnu, otrs izsauca mani, jo Konstantīna mantu pārbaude bija aizkavējusi rindu.

Arī manās mantās atrodamie ukraiņu suvenīri robežsargus neiepriecināja. Pēc garas pārbaudes, atraduši vēl “lielāku” daudzumu iespējami “ekstrēmistiskas” literatūras un suvenīru (tas, kas ir legāls Rietumu pasaulē, tiek uztverts kā drauds totalitārajā Baltkrievijā), robežsargi paziņoja, ka man jāpaliek, bet Konstantīns un pārējie pasažieri var turpināt ceļu uz Viļņu.

Viņi iztaujāja mani, pārmeklēja konfiscētās lietas un aizpildīja dokumentus līdz puspieciem vakarā. Pa šo laiku vecākais virsnieks rāja mani par šo lietu vadāšanu, problēmu sagādāšanu pašam sev un ellīgi daudz darba – viņiem.

Lai gan viņi sava darba gaitā vairāk atgādināja robotus nekā saprātīgus cilvēkus, es saglabāju pieklājību. Nespēju aptvert faktu, ka kāds var strādāt idiotiskam represīvam režīmam, to pat neapšaubot. Vecākais virsnieks pat centās taisnoties, ka, ja es būtu vedis kaut ko aizvainojošu par Angelu Merkeli, tad būsu aizturēts arī Eiropas Savienībā. Šie cilvēki vienkārši nesaprot, ka mūsu pasaulē politiķi var tikt taisnīgi vai netaisnīgi apvainoti katru dienu. Viņi nespēj iedomāties, ka par viedokļa paušanu var palikt nesodīts.

Jaunākā virsnieka jautājums mani ļoti apmulsināja: “Kāpēc Tu tik ļoti ienīsti Putinu?” Tā kā viņiem bija jāaizpilda kaudze ar dokumentiem un nebija laika garām un dziļām diskusijām, es vienkārši atbildēju, ka būtu pietiekami ar pašreizējo Lietuvas un Krievijas vēsturi. Otrs viņa attaisnojums bija vēl “labāks”. Smēķējot viņš man stāstīja, ka ir šeit dzimis un audzis, un pieradis pie sistēmas, tā kā viņam viss šķiet normāli. Taču drīz vien viņš nonāca sev pretrunā, jautājot, kāpēc es nepārceļos dzīvot uz Vāciju, jo man tas galu galā esot iespējams. Viņa bēdīgā balss liecināja, ka tas varētu būt viņa sapnis, kas, visticamāk, nepiepildīsies. Lai gan pēc konfiscētajām mantām nojauzdams, kāda veida cilvēks esmu, viņš tomēr nespēja saprast, kāpēc es palieku Lietuvā, ja citur par darbu maksā vairāk. Tas diezgan labi ataino viņu mentalitāti. Kopumā, virsnieku uzvedība bija korekta, un man pat patika saruna ar jaunāko no viņiem.

Jūs, visticamāk, vēlētos zināt, ko tad tieši tādu es vedu, kas lika Muitas savienībai justies apdraudētai. Lietas, ko es vedu uz Lietuvu, izmantojot savu tranzītvīzu, un kas apdraudēja abu valstu drošību, bija šādas: divas grāmatas angļu valodā par Holodomoru un Ukrainu 2. pasaules karā; Manta Martišus grāmata (Ne)akivaizdus karas [(Ne)redzamais Karš)]; mūsu sadarbības partneru organizācijas džemperis ar logo un uzrakstu “Ukraina pār visu!” (ukraiņu nacionālistu sauklis); divi T-krekli ar uzrakstiem “Nāvi mūsu ienaidniekiem!” (vēl viens ukraiņu nacionālistu sauklis - kāpēc gan mums nav kaut kā līdzīga?) un “Labāk mirt kā vilkam, nevis dzīvot kā sunim”; veste “banderoviešu” karoga krāsās ar Ukraiņu Nacionālistu kongresa logo; mazs karodziņš ar tās pašas partijas logo; uzlīmes lietuviešu valodā ar uzrakstiem, kas vērsti pret t.s. “vatņikiem”; un, visbeidzot, divi tualetes papīra ruļļi ar uzrakstiem “Putin Huilo”.

Tas bija jautri. Nevarēju nesmieties, kad viņi pārbaudīja manu somu un atrada tualetes papīra ruļļus. Līdz asarām smējās visi, sākot no autobusa pasažieriem un beidzot ar robežsargiem, ieskaitot arī mani pašu. Visa šī situācija līdzinājās absurda komēdijai. Nekad iepriekš nebūtu iedomājies, ka es reiz kļūšu par politiski ieslodzīto (kaut arī tikai uz brīdi) divu tualetes papīra ruļļu dēļ. Kad mēs jau sēdējām birojā, jaunākais virsnieks turpināja uzjautrināties, iedomājoties to ekspertu sejas, kuri pārbaudīs konfiscētās lietas un lasīs protokolu. Dīvaini, taču man ļāva paturēt savu piparu gāzes baloniņu, lai gan vecākais virsnieks, kurš to atrada, nodēvēja to par “vot eto p…c”. Lai nu kā, pārmeklējot manas mantas, piparu gāzi viņi atlika malā, piebilstot, ka, salīdzinot ar maniem ukraiņu suvenīriem, tas nav galīgi nekas, tāpēc es to varu paturēt. Pirms manas atlaišanas, virsnieki savā starpā sačukstējās par to, ko ar mani darīt. Kaut gan īsti nevarēju sadzirdēt, viss bija diezgan skaidrs. Visbeidzot vecākais virsnieks teica, ka mani vajadzētu nošaut, bet viņa balss tonis bija pilnīgi rāms, un pat man šis joks likās smieklīgs. Kā jau minēju, viņu izturēšanās pret mani bija korekta.

Fotogrāfēšanas un konfiscēto mantu aprasktīšanas laikā, vienlaikus it kā nejauši uzdodot visdažādākos jautājumus, "ballītei" pievienojās vēl pāris virsnieki, kuri ne tikai sūdzējās par papildus darbu, bet šķita patiesi ieinteresēti. Neko nepierakstīdami, viņi jautāja dažādus sīkumus, piemēram, no kurienes es esmu, kur mācos, vai man maksā par to, ko daru, kas ir mani domubiedri Ukrainā utt. Visumā, es tiku sīki iztaujāts. Protams, es atbildēju uz visiem viņu jautājumiem, jo tas, ko daru, ir publiski zināma informācija, ko pat nebūtu jēgas slēpt. Dīvaini šķita, ka, pārbaudot kādu lietu, piemēram, grāmatu, viņi to aiznesa uz citu kabinetu un pēc tam atnesa man atpakaļ. To viņi atkārtoja ar gandrīz visām manām mantām. Vēl dīvaināk, ka mani fotogrāfēja un man konfiscētās mantas aprakstīja gan robežkontroles virsnieki, gan pēc tam tieši to pašu – ziņkārīgie jaunatnācēji. Vai tādējādi Lukašenko režīms rada jaunas darba vietas?

Visvairāk viņiem interesēja Ukrainas kartes grāmatā par Holodomoru, un viņi man vaicāja, kāpēc tās ir tik “dīvainas”. Sēdēju un domāju – kā gan es to varētu zināt, ja jūs man atņēmāt grāmatu, pirms vēl es to biju sācis lasīt? Man tika pieteikts zvanīt pēc 20 dienām, kad manu lietu pārbaude būs pabeigta, un, ja tiks izlemts, ka tās neapdraud Muitas savienību, es tās varēšu atgūt. Ja tās tiks atzītas par ekstrēmistiskām, es tikšu sodīts. Tas ir dīvaini. Ja nu es sodu vienkārši nemaksāju – vai viņi mani nemūžam vairs nelaidīs Baltkrievijā? Viņi ir par sevi tik augstās domās, bet kurš gan izvēlētos doties uz šo dieva aizmirsto valsti? Es nolēmu, ka tā būtu ērtāk, taču – ak vai! – kļūdījos.

Kad jaunākais virsnieks beidza rakstīt un iedeva man ziņojuma kopiju, un ziņkārīgie virsnieki bija apmierinājuši savu ziņkāri, vecākais virsnieks man paskaidroja, kur doties. Tad es tiku izvests salt pie vārtiem (jo iekšpusē traucētu viņu darbu), kur pavadīju vairāk kā pusotru stundu, kad mani visbeidzot sagaidīja kāds ne sevišķi runīgs baltkrievu “vatņiks”. Lai gan pusotra stunda nav sevišķi daudz, tomēr paspēju saaukstēties un ceļojuma sekas jūtu joprojām. Pēc nogurdinošā rīta ceļojuma pa šo tuksnesi, kur nav iespējams ne samainīt valūtas, ne nopirkt ko ēdamu, tas bija pārbaudījums. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka es neesmu no tiem, kas bieži saaukstējas, taču jāatzīst, ja man tur būtu bijis jāstāv vēl kadu brīdi, es būtu ķēries pie ukraiņu šņabja ar medu, ko arī vedu mājās kā dāvanu.

Par savu Baltkrievijā pavadīto laiku pastāstīšu arī nākamajā rakstā, jo ar šo mani piedzīvojumi vēl nebeidzās. Uz robežas starp Baltkrieviju un Lietuvu muitnieks, kurš pārbaudīja pases un ievadīja datorā manus personas datus, uzreiz izsauca vecāko virsnieku un jautāja, vai es vedu narkotikas (ko, vai tad viņiem neteica, ka esam fašisti-banderovieši, nevis kaut kādi narkodīleri?), un nedaudz vēlāk pie manis pienāca komunikabls jaunietis, kurš atņēma manu kameru, lai saglabātu visas manas fotogrāfijas, teica, lai neuztraucos, jo mums būšot tikai īsa saruna ar dažiem jautājumiem. Man tika uzdoti gluži tādi paši jautājumi kā no ziņkārīgo robežsargu puses Novaya Guta, taču šis puisis bija uzstājīgāks, jautājumi detalizētāki, un viņš visu pierakstīja. Viņš arī apsēdās un kopā ar mani caurskatīja visas fotogrāfijas, izjautājot par tajās redzamajiem cilvēkiem. Viņam interesēja tikai fotogrāfijas no Ukrainas. Lai mani samulsinātu, viņš man stāstīja, ka mums ir kopīga vēsture, ka Lietuvas lielhercogiste patiesībā bija Baltkrievija un ka mēs Lietuvas vārdu paņēmām, tikai atjaunojot neatkarību. Kad atteicu, ka viņš acīmredzot kļūdījies, viņš atbildēja, ka tikai pajokojis. Viņš mani iztaujāja arī par maniem politiskajiem uzskatiem un uzskatiem par to, kas būtu jādara, lai pārtrauktu karu starp Krieviju un Ukrainu. Lai cik arī diskusija bija interesanta, atnāca viņa kolēģis, kurš teica, ka mani jāatbrīvo. Tad es iekāpu tai pašā autobusā, kas mani aizveda līdz robežai, un Lietuvas pusē, protams, manas nedienas beidzās.

Mani neuztrauc zaudētā nauda, bet biju vēlējies atvest suvenīrus cilvēkiem, kurus cienu, pie tam dažas no konfiscētajām mantām man bija iedotas kā dāvanas no tuviem draugiem, tāpēc manās acīs to vērtība ir daudz augstāka nekā uzrādīts baltkrievu ziņojumā. Esmu nokaitināts, tāpēc darīšu visu, lai šīs lietas atgūtu. Un, ja es tās neatgūšu, nekad mūžā vairs nešķērsošu šīs nožēlojamās valsts robežu, vismaz līdz brīdim, kamēr viņi esošo diktatoru nomaina pret labāku vai pārslēdzas uz demokrātiju. Acīmredzot, dzīvošana Eiropas Savienībā tomēr ir iespaidojusi manu mentalitāti, jo nekad nebiju iedomājies, ka cilvēks var tik arestēts tik muļķīgu iemeslu dēļ - pat ne Baķkas Baltkrievijā.