Sveiki, Spoki. Līdz šim spokos stāstu Jums par īsfilmām, ko uzņemu un iesaku šausmu filmas, ko skatīties, taču šodien vēlējos padalīties ar patiesu pārspriedumu par kādu ļoti īstu cilvēku, kurš cieš no depresijas. Pārspriedums ir tapis pirms pāris mēnešiem, taču nesen nolēmu ka mēģināšu "iznest" šo pārspriedumu vai, precīzāk, tā toni un sajūtas uz ekrāna, veidojot īsfilmu jeb, kā es to nosaucu - depresijas manifestāciju.
***
Viņš ir students, jaunietis, puisis, vīrietis tajā vecumā, kad ballītes, draugi un piedzīvojumi ir ikdienas aktualitāte. Laiks, kas netiek pavadīts lekcijās (vai pusē no tām), darbā un piektdienas vakaru (un ne tikai) bohēmā, tiek veltīts radošumam. Vismaz tā tam vajadzētu būt, ja ne pēc visu, tad vismaz pēc viņa uzskatiem. Vajadzētu būt, bet nav. Domas neraisās, lekcijas kļūst tukšas, draugi un bohēma ar viņiem nav atpūta, bet gan stresa pilns darbs. Laiks ir kļuvis par resursu, kas tiek iztērēts ātrāk, kā mazā, nepietiekamā alga. Draugi ir kļuvuši par smagu nastu un viņš – draugiem par apgrūtinājumu. Ja tā nav, viņš to nespēj saskatīt. Tāda īpašība, kā pārliecība, šķiet kā kaut kas ārpus šīs pasaules. Radošums ir aizķēries prāta labirintos un hobiji vairs nedod to baudu un prieku, ko agrāk. Māju un piederības sajūta ir pazudusi gan draugu mājās, gan ģimenes mājās. Mājas un drošības sajūta, ko tā nes, ir beigusi eksistēt. Komunicēšana ar cilvēkiem un pat ģimeni ir kļuvusi par to pašu, kas lielākajai daļai cilvēku ir uzstāšanās publikas priekšā. Tuvo cilvēku problēmas viņam neaptveramos veidos nonāk arī uz viņa pleciem. Dusmas un vēlmi sašķaidīt tuvāko pieejamo priekšmetu izraisa pat mazākais dzīves sarežģījums. Viņš vienmēr ir rūpējies par daudz un, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš šobrīd plūst pa melnu bezdibeni.
Bija jāpaiet gadam, lai viņš saprastu, ka šķietamā melnā dzīves fāze ir kļuvusi par reālu problēmu. “Pateicoties” sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem par depresiju jauniešu vidū, viņš atteicās ticēt pats sev un nevēlējās nevienam pastāstīt to, kā jūtās. Tā bija pirmā kļūda. Vispirms viņa slēpto iekšieni ievēroja vecāki. Viņa vecāki vienmēr ir bijuši mīloši un vienmēr gatavi atbalstīt, tikai viņš to, šķiet, nekad nav pilnībā apjautis. Vēl pēc gada, kad mamma viņu beidzot pierunāja aiziet pie dziednieka, viņš dzirdēja jautājumu, kurš nāca kā no nekurienes: “Kāpēc Tev ir tāds nosodījums uz vecākiem?” Viņš nevarēja atbildēt, jo nezināja, ka viņam tāds ir. Taču viņš zināja, ka tur kaut kas slēpjas. Viena problēma noved pie nākamās, un, šķiet, ka šai tumšajai takai neredz beigas. Problēmu ceļā viņš nepadodas un meklē risinājumu, visvairāk sevī, taču nespēj to tur rast. Viņš ilgi neklausa vecākiem, kuri, arī izmisuši, mēģina viņu pierunāt aiziet pie psihoterapeita, pie dziedniekiem, atrast pēc iespējas labākus medikamentus un metodes, kas varētu palīdzēt domāt skaidrāk. Taču viņš nespēj klausīt lielākajai daļai padomu gaužām vienkārša iemesla dēļ - viņi to nevar atļauties. Gadu gadiem neatrisināmā, mūsdienās tik ļoti svarīgā naudiskā problēma ir kā šķērslis tam, lai kaut kas dzīvē kļūtu labāk. Tas ir ne tikai šķērslis, bet arī vēl viens iemesls izmisumam. Laikam uz priekšu ejot, viņš saprot, ka ja nav noslēdzies sevī, viņš dalās ar negatīvām emocijām un ievaino gan vecākus, gan draugus. Rodas “koks ar diviem galiem” – grimsti sevī, izmisīgi vēloties to nedarīt, un citiem būs labāk, vai atver sevi un ievaino citus. Citas pieredzes viņam nav. Šādu “koku ar diviem galiem” viņa dārzā netrūkst un tas viņu dzen vājprātā. Viņš grib prom no cilvēkiem, taču, tajā pašā laikā, jūtas atkarīgs no viņiem. Viņš grib palikt mājās, bet arī vairāk sociālās dzīves. Viņš grib skatīties filmu, bet viņš negrib. Viņš nepārtraukti strīdas ar sevi un ienīst sevi. Vainas apziņa ir rutīna. Tik biedējošas, un, kā viņam pašam reiz šķita, muļķīgas, slimas un trulas domas par pašnāvību piemeklē arī viņu. Bet tas viņam ir kā skatīties ļoti skumju filmu. Kā ļoti sūdīga satura neregulārs seriāls, kura rāda pa visneskatītāko kanālu visā televīzijā.
Viņš izmēģināja arī citus veidus, kā izkļūt no melnuma, veidus, kuriem viņa vājais prāts padevās. Tika aizvadīts laiks, kad lielāko daļu mēneša dienu viņš pavadīja eiforijā, lietojot vielas, kuras legāli nevar. Pateicoties balsij kaut kur sava prāta aizmugurē un pareizo draugu izvēlei, viņš izspruka no cita, sliktāka bezdibeņa, pirms tas aizvērās pa visam. Lai gan vēl neviens “koks ar diviem galiem” viņa dārzā nav nokaltis, viņš stīvi kustās uz priekšu un cenšas nepaklupt. Par spīti visam, tajā visā melnajā bezdibenī skan arī viena pozitīva nots - viņš turas visam pretī stiprāk, nekā pats domāja, ka var. Tā viņam šķiet, kad viņš izvēlas ignorēt faktu, ka melnais bezdibenis lēnām kļūst tikai dziļāks.
