Jau pirms svētkiem skaidri zināju, ka manam izlasīto grāmatu klāstam decembrī nekas jauns klāt vairs nenāks, izņemot, protams, Manfeldes grāmatu „Betona svētnīcas”, kuru biju paņēmis līdzi uz laukiem un izlasīju īsi pirms gada nogales. Iesākt gan pēdējā nedēļā paguvu pat vairākas grāmatas, bet par tām tagad nerunāšu, lai atkal nesanāk pārlieku gari. Šoreiz par septiņām decembrī izlasītām grāmatām, no kurām pirmā bija Gundegas Repšes dienasgrāmata „Laiks esi tu”, par kuru sāku rakstīt jau naktī uz 1. decembri, taču tonakt rakstu nepabeidzu. Nekur tas nav palicis un kaut kad drīzumā es to nopublicēšu. Tajā jau tiku rakstījis, ka sākt lasīt autoru ar šādu darbu ir visai parocīgi, jo tādējādi tu izzini viņa būtību un tas palīdz saprast, kas notiek pārējos rakstu darbos.
Kad decembra sākumā braucu uz laukiem, Rīgā bija Prozas lasījumu nedēļa. Es gan paguvu tikai uz ievadu un pēcāk uz Baltijas autoru vakaru nedēļas nogalē, bet tikmēr sev līdzi vedu veselu kaudzi jaunu grāmatu. Kopumā es decembra mēnesī tiku pie 39 jaunām grāmatām (bet šogad kopumā tiku pie 314 grāmatām). Liels nopelns tajā visā bija akcijai „Aizliegtais paņēmiens”, ko rīkoja Apgāds Mansards. Arī es tur pamanījos pastrādāt, bet par to jau tiku runājis savā dzejas aprakstā. Aizbraucot gan nekādu dzeju nelasīju, es lasīju pirms tam nejauši atrastu grāmatu „Manas trīs pirmās brūtes un vēl dažas personas”. Tas ir tāds visai lustīgs stāstu krājums, kurā atrodamas autora atmiņas no jaunības un ne tikai. Tādas kā veca vīra piezīmes. Lasot uzreiz atminējos pērn lasīto Kaspara Pūces krājumu, kurā viņš līdzīgā manierē stāstīja stāstus par laikiem teātrī un aizkulisēs. Varbūt šī bija maķenīt labāk uzrakstīta, bet varbūt abas nemaz nav salīdzināmas viena ar otru. Tomēr es nepārtraukti smaidīju lasot abas šīs grāmatas. Vāks gan šai grāmatai ir izcili neglīts, taču saturu tas nesamaitāja...
---
Un tad pienāca manis jau minētās Mansarda dienas. Tur nu es dabūju veselu kaudzi jaunu un izcilu grāmatu. Pirmo no iegādātajām tūlīt arī sāku lasīt. Tā bija Toma Treiberga debijas izlase. Ļoti simpātisks krājums. Tam sekoja Jāņa Tomaša tikko iznākušie „Melnie darba cimdi”, kuri bija tik personiski man pašam, ka likās – ja būtu dzejnieks, es noteikti rakstītu šādi. Bet es neesmu. Nekad arī neesmu bijis. Nekad arī negribētu būt. Lai gan decembrī uzrakstīju divus vai pat trīs dzejoļus, ha! Bet ne par tiem ir runa, jo decembra otrajā pusē es teju tikai ar dzeju biju aizrāvies. Kaut kā pamanījos salasīt ap sevi vairākus krājumus un tos arī cītīgi palasīt.
Nākamā bija Jāņa O. dāvinātā Inga Gaile, kuras „Migla” ir viens no retajiem dzejas krājumiem Latvijā, kurš piedzīvojis atkārtotu metienu, un nu jau sen kā arī tas ir izķerts un šī grāmata ir gandrīz neiegūstama pat lietotu grāmatu tirdzniecības vietnēs. Arī par šo krājumu jau biju sācis rakstīt un uzrakstītais būs izlasāms manā nākamajā rakstā saistībā ar sešām dzejas izlasēm, starp kurām ir arī Andras Manfeldes sākumā minētās „Betona svētnīcas”, kuras biju iesācis lasīt novembrī, bet pametu novārtā. Rakstā par to es izteicos diezgan kritiski, lai gan nebija jau nemaz tik traki.
Un visbeidzot es izlasīju arī lieliskās „Četrdesmit sveces”. Un šoreiz ir sagadījies tā, ka gandrīz par visām decembra grāmatām es biju kaut ko jau uzrakstījis. Teju nebijis gadījums manā grāmatu aprakstnieka karjerā, ha! Nu jā, tā nu man izgāja decembrī. Par to jau pēc Ziemassvētkiem biju gatavs uzrakstīt, taču Vecgada vakars piesteidza klāt viltīgs un kluss. Un tikai tajās dienās pamanīju dzejnieces Ingas Pizānes ierakstu ar gada nogalei paredzētu grāmatu, un atminējos par savu gada nogali piemērotāko grāmatu... proti, par grāmata „Pēdējais Vecgada vakars”, kuru savulaik izdeva Jāņa Rozes apgāds. Tā ir ļoti dulla grāmata. Neieteiktu pat lasīt cilvēkiem zem 20. Es gan šo grāmatu lasīju jau ļoti sen, bet ainas no tās manī ir palikušas vēl šobaltdien!
