Kas to izraisa? Kā ar to sadzīvot? Kā to apkarot? Šis raksts reāli runā par lietām. Par to, kādas tās ir.
Varbūt kaut kas ir pārlieku dramatiski, rakstot kaut kādu sakāpinātu emociju iespaidā, bet pamatā tā raksta autors jūtas. Ja nav noskaņojums aizdomāties, ir ieteicams nelasīt, mērķis ir runāt un likt kādam, kas jūtas līdzīgi, noprast, ka viņš tāds nav viens.
Ir lietas, par ko neviens nerunā, taču, par kurām vajadzētu. Nekad neesmu bijis no tiem, kas var sēdēt kā dārzenis, par neko nedomāt un neko nedarīt. Tāda vārdi kā "man nav ko darīt" nav bijuši manā vārdnīcā, bet te nu es esmu - malkoju viskiju vienatnē, ko nemēdzu nemaz darīt vienatnē, bet reizēm visādu lietu kopums pie tā noved...
Vai tu zini to sajūtu, kad tevī ir kaut kādi dēmoni, kas sēž galvā un jo lielāki tie paliek, jo vairāk tie liek noticēt, ka viss tieši tā arī ir, kā tie liek tev ticēt? Tā ir drūma vieta. Pazūd interese par cilvēkiem, pazūd interese par apkārt notiekošo, pazūd vēlme kaut ko darīt un pēc kaut kā tiekties, kad sev iestāsti, ka neesi pietiekami labs, ka nekas neizdosies un ka visiem ir vienalga... Viss, kas notiek, liekas tik bezjēdzīgs, sekls, liekas, ka dzīvē esi daudz ko piedzīvojis un tādas lietas kā doties izklaidēties brīvdienu vakarā kalpo nevis lai pavadītu forši kopā laiku un noskaidrotu kā kādam citam pa dzīvi iet, bet gan lai novērstu uzmanību no sevis un tā, kas notiek galvā. Cmon, piemēram, kāpēc gan lai man interesētu tas, kā kādam citam iet pa skolu vai darbu, vai kaut kādiem kursiem, ja atbildes tam visam ir paredzamas un tiešām par darbu? Tiešām? Man pat vienalga kas manā darbā notiek un kaut vai lai tā iestāde brīvdienās nodeg, kur nu vel interesēties kā iet kādam, kam iet līdzvērtīgi man...
Mēs dzīvojam valstī, kurā cilvēks nav cilvēks, bet kaut kāds nodokļu maksātajs, VID kuce, kuru slaukt, līdz pat pensijai, kuru, cerams, ka tas lopiņš nepiedzīvos, vismaz nebūs pensiju jāmaksā, zin kā - tā sistēmai vieglāk... Mediji pilni ar drāmām, nelaimes gadījumiem un kārtējām ''lieliskajām'' ziņām par kārtējiem ''lieliskajiem'' valdības lēmumiem, jo pamatā viņiem kaut kā tak arī ir jāpelna, jo drāma nes vairāk klikšķus un uzmanību kā kaut kādas labas ziņas par to, kas noticis... Tieši tā iemesla pēc maksimāli cenšos izvairīties no televīzijas ziņām un sociālajiem medijiem, laiku lietderīgāk tomēr ir iztērēt, kaut ko cenšoties iemācīties jaunu vai izveidot, nekā piesārņot prātu ar lieko... Un tomēr, facebook lentē draugi šēro tās visas lietas un agri vai vēlu, diemžēl, tas viss pie tevis arī nonāk. Latvieša daba ir sūdzēties un mana arī, it īpaši ja nepieciešams uzturēt sarunu ar kādu, ar kuru nav līdzīgas intereses. Neesmu pēc dabas lieliskākais izklaidētājs uz pasaules, kaut gan es cenšos pēc iespējas mazāk ienest savu pesimistisko reālismu un bezcerības sajūtu sarunās ar draugiem un ģimeni, jau savā galvā jūtoties nožēlojams negribas citam arī likt domāt, ka esmu diezgan fucked up cilvēks, kaut gan diezvai - es tikai saku, ko jūtu, un reti kurais šajā laikā tik tiešām ir patiess par tām tumšajām lietām, kas viņu prātos notiek... Par to vairākkārt esmu ticis slavēts, ka ar mani var tik dziļi un patiesi izrunāties un daudzkārt pat patiesāk, kā ar jebkuru citu.
Es saprotu lietas un bieži vien gribētu, kaut nesaprastu... Kaut par tām neaizdomātos, kaut spētu nedomāt katru mīļu brīdi, kaut spētu mūžam nestrādāt pie kaut kā vai vismaz nedomāt par kaut kā darīšanu kādu brīdi, vienkārši relaksēties un aizbēgt no savas galvas, tām bailēm no izniekotas dzīves un no tā, ka katru mīļu sekundi kaut kas lietas labā ir jādara...
Paklau - sociālie tīkli... Ko labu tie dara? Tie satuvina cilvēkus vieglāk, informācija nokļūst pie daudz vairāk cilvēkiem ātrāk kā jebkad! Ko tie izposta? Intimitāti. Nepieciešamību pēc reālām dzīves sarunām, jo var tak pačatot, vai ne? Es to izmantotu divējādi - vai nu būt kontaktā ar kādu, kas ir labā attālumā no manis, vai nu ar kādu, kas uzraksta pats, bet dzīvē īsti nevaru ciest tikties ar to personā. Taču tas nekas, tā nav sāpīgākā daļa... Sāpīgākā daļa ir tā, ka redzot to, kā draugi pavada laiku un cik forši viņiem izskatās ir tā, kas dzen praktiski depresijā... Vai ir tā, ka mēs slepeni sacenšamies tajā, kuriem būs krutākā dzīve un iespaidītākais soc tīklu profils ar visvairāk draugiem / sekotājiem, vai arī liekam to visu tiešām, no sirds, sava prieka pēc? Praktiski vismaz pret manu dzīvi tas ir ''atsities'' tā, ka kādreiz mēdzu būt ļoti aktīvs mūsdienu ''sociālajā dzīvē'' un līdz ar to ir vairāk kontaktēšanās, saskarsme ar cilvēkiem, vairākiem rūp par to, kā tev iet, jo esi redzams. Nav slikta sajūta pamosties ar ''labrīt'' un ''kā šodien jūties, ko darīsi?'' no vairākiem cilvēkiem, taču pienāca tas laiks, kad kļuvu tiešām aizņemts ar dzīvi - darbs, paša projekti ar visādām lietām, vel ''kruķiju'' biznesu, kas, protams, kaut kā neizdevās, sāka trūkt motivācijas un nav laika, pat vēlmes kaut kādiem soc tīklu postiem lai atgādinātu, ka eksistēju, un tā nu cilvēki pazūd...
Aizņemtība - mana vaina, protams. Taču es neesmu no tiem cilvēkiem, kas apsolīs un neizpildīs, ar kuru kāds gribēs tikties un viņš atteiks, ja kādam esi svarīgs vienmēr var atrast laiku lai parunātu un satiktu, vienmēr! Nekas man nekad nebūs svarīgāks kā cilvēki, kuriem rūp tas, ka esmu un ka viņiem esmu svarīgs. Pat dzīve, kas man neliedz kaut ko atļauties nopirkt nekad nav sagādājusi un nesagādās tādu prieku kā cilvēki, kas ir tajā... Un tas brīdis - tās visas bildes no pasākumiem, izbraucieniem, kuros tu arī varēji būt, bet neesi, jo neesi tiem cilvēkiem tik svarīgs, lai būtu arī daļa no tā ir tas iemesls, kāpēc sāku ienīst sociālos tīklus, tas ir tas brīdis, kad tiešām dzen depresijā un ''es pret visu pasauli'' režīmā, ka neesi tik daudziem pat tik svarīgs. Jūties left out, aizmirsts. Nav runa, protams, par attālākiem draugiem, bet nu tādiem, kas tepat, dažu kilometru un viena zvana attālumā. Ar laiku to visu ir sanācis vairāk vai mazāk pieņemt, ka neesi nekāda autoritāte kādam, esi parasts draugs, par kuru kādreiz atcerēties un par kuru var arī aizmirst, nav nekāda iemesla par to apvainoties. Varbūt ļaudīm patīk pazīt daudzus un pabūt ar daudziem, es jau, liekas, pazīstu pārāk daudz un gribu dažus lieliskus, uzticamus, kvalitatīvus cilvēkus, kas tur būs, kad viņus vajadzēs un ne tikai kopā sadzert, bet izdzīvot arī visus iespējamos citus dzīves aspektus, aktivitātes, sarunas. Man liekas pilnīgi normāli, ka gribas vairākus cilvēkus tuvumā, kuriem jūties svarīgs, īpašs, un tādi cilvēki kā es (nepiekasies par iedomību komentāros, ok?) ir reta suga mūsdienu masku pasaulē, kur katrs izturās tā, kā izdevīgi, nevis tā, kā patiesībā jūtas. Ir jau vairāki tādi, kam tāds arī esi, tikai tie dzīvo ne tik tuvu kā gribētos un arī tādi, kuros to redzēji, ka viņi varētu tie būt, bet tādi beigās nemaz nav, kas ir pamatīgs aplauziens.
Regulāri vilties cilvēkos - manai realitātei ir kā brūcei papildus piebērt sāli. Nekad neesmu sapratis kā var kaut ko apsolīt un piekāst, kā var kaut ko ieplānot un pēdējā brīdī stulba iemesla pēc atcelt... Pats interesantākais ir tas, ka vienā brīdī var izturēties pret tevi jauki un silti, otrā - vienaldzīgi, kā pret kaut kādu atkritumu. Vel jo jautrāk - kad tā izturas pret tevi, tas ir pieņemami, bet kad izturies tieši tā, identiski, nez kāpēc kāds apvainojas? Hmm... Ar laiku, mazāk ticot karmai, esmu kļuvis par to - piekāsīsi mani, necienīsi manu laiku un uzmanību, atradīšu iespēju iedzelt pretī. Tas laikam ir tāpēc, ka nekas neriebjas tik ļoti kā vienaldzība un cilvēkam nebūtu jābūt kā precei, kuru izmantot izdevīgā brīdī, bet cilvēkam ir jābūt cilvēkam, kuru saprast un cienīt. Man vismaz neliekas pieņemami izturēties tā, kā pret sevi negribu, lai izturētos, un ja tā izturos, then it's my payback, b*tch! Ilgtermiņa plāni ir brīnums, ja tie arī realizējas, solījumi ir brīnums, ja tie arī tiek pildīti, kaut tam nevajadzētu būt brīnumam, tam būtu jābūt pašsaprotami. Šeit, par šo domājot, nonāku pie atklāsmes, ka kļūda varbūt nav kādā, bet gan sevī pašā, jo izvēlies neīstos objektus, uz kuriem paļauties.
Sabiedrība kā tāda, manās acīs, izskatās visnotaļ samākslota, vienkārša, kaut arī reizēm pārāk sarežģīta, arī diezgan padumja. Draugus var izvēlēties pēc viņu "krutuma" citu acīs, to statusa un situētības, nevis cik tiešām tajā cilvēkā kā personībā vērtības ir. Ballīte būs tur, kur foršākais muzons un lielākais bārs ar ērtākajiem dīvāniem un plašāko danceflooru, nevis pie kaut kādiem lūzeriem pagrabā, ne? Bildes priekš instas tik labas tak nesanāks... Gluži tāpat kā attiecības un cilvēki, kuri liekas tie pievilcīgākie - meičai labāk patiks čalis ar fancy mašīnu, kuram par viņas emocijām kaut kā pofig un vienmēr viņai nevar pievērsties kā viņa gribētu, un ar kuru doties visādos izbraucienos un paceļot, tas jau pats par sevi ir nice, jo nu tas apliecina to vīrišķību, to, ka džeks kaut ko ir sasniedzis, kaut ko dara, strādā un ir spējīgs sasniegt vel, nevis ar kaut kādu pat daudz piemērotāku, kas labprātāk ietu pastaigās, būtu romantiskāks, atvērtāks, dziļāks, par viņu rūpētos, jo nu - tas tak nav fun... Interesantāk pārvērst "pohujistu" par labo puisi kā uzreiz paņemt labo puisi. Džekam arī ir jautrāk ar tādu dāmu, uz kuru viss rajons met aci virsū un gaudo kā vilki par to, cik seksīga viņa ir, nekā pieņemt vidēji izskatīgu dāmu ar emocionālā balsta kvalitātēm un reālākām rūpēm kā karstajam "zaķim", kuru ir lielāks risks pazaudēt. Intereses līmenis. Tas nozīmē daudz. Vairāk, nekā spēj iedomāties. Pret sevi esmu izjutis, vairākkārt, ka meitene ir baigi silta, atvērta un pat trausla, izrāda interesi un pat koķetē, bet tad, kad paej pretī nedaudz, viss kļūst vel labāk, bet kad paej pretī par daudz, ir auzas, vecīt - tu esi friendzoned, ja kļūsti par pieejamu un nekas to nemainīs līdz kaut kādā veidā par kaut ko neraisīsi atkal viņā interesi... Kāpēc viss nevar būt vienkāršāk? Ir jautājums. Ko dabūt ir vienkārši, nevienam pat nevajag - ir atbilde... Jāmāk nedaudz ir spēlēt to spēli, kas ir diezgan liels pārbaudījums. Neaizraujos ar spēlēšanos, bet ja vēlies spēlēties, tad neiesaku, jo, reizēm, spēlē uzvar tas, kas tajā vispār nepiedalās un ir aizņemts ar svarīgākām lietām, nevis kaut kādiem "bullshitiem". Īsts atradīs īstu, cenšos ticēt tam.
Zini kas ir ļoti tumša vieta, kur neviens negrib būt? Regulāras domas par pašnāvību, jo neredzi citu veidu kā no tiem toksiskajiem dēmoniem aizbēgt. Itkā, pēc loģiskā saprāta saproti, ka vispār nekas nav tik slikti un jābūt pateicīgam par to dzīvi, kas ir, arī mana dzīve nu viennozīmīgi nav sliktākā, ko ļoti labi apzinos... Taču emocijas - nokontrolē tās, pamēģini! Vai viegli to ir izdarīt? Domājams, ka nē. Kaut kādi pierasti motivējoši vārdi "aj, neķer kreņķi, viss jau būs labi", "pagruzīsies, pāries" kaut kā nepalīdz, kad neviens nestaigā tavos apavos un nedzīvo tavā prātā lai saprastu, cik tumši tur ir. Nav šausmīgi grūti sarunāties un būt pie loģiskā saprāta kā jau normāls cilvēks, pastaigāt nedaudz ar to "masku", taču, beigu beigās, tas neizslēdz to, ka laimīgs esi ik pa brīžiem, kad sev ar kaut ko paskalo smadzenes, nevis pa īstam. Depresija, es ticu, ir slimība kā gripa, nevis pašsajūtas stāvoklis kā skumjas vai smiekli, ko vienkāršāk var ietekmēt, tā ir lieta ārpus kontroles, pret kuru jākaro ar visiem iespējamiem līdzekļiem, jo ļaujoties tai tā tevi aprīs... Tieši tā iemesla pēc es jau kādu laiku neapšaubu, ka man tāds stāvoklis ir, jo pa smadzenēm plūst reālas lietas, kādas tās ir, un pilnīgākais bullshits, par ko es pat esmu neizpratnē, ka man kaut kas to var uzspiest, pats loģiski zinot, ka tā nav. Aizmigt spēj būtībā tad, kad krīti no nespēka, vienkāršs nogurums ir par maz, cenšanās aizmigt, aitiņas skaitot, ir pilnīgākās muļķības un laika izniekošana. Grūti atslēgt emocijas un to, ko tās prātam uzspiež sagremot, vienmēr jāatrod kaut kādas nodarbošanās, lai domu virspusē ir kaut kas cits un vienīgais, kas šķietami man palīdz, ir apziņa, ka ar sevi nedrīkst darīt muļķības, jo negribu to nodarīt dažiem cilvēkiem, kuru dēļ arī turies... Un vel tas, ka būsi vājš, ja tam padosies, bet būsi sev varonis tajā dienā, kad būsi patiesi laimīgs, nenomākts un ticis visam tam pāri.
Šīs lietas pakāpeniski sēž un krājas jau gadiem, no tā diezvai gūstu tagad kaut kādu labumu kā vien sajūtu, ka esmu kaut kur to izlicis un cilvēkiem ir ko palasīt, kad kāds arī runā. Visnomokošākā sajūta ir panika nelietderīgi izniekot laiku, iekšā kaut kas sēž, kas laužas ārā, bet nekad tā īsti arī neizlaužas... No otras puses tajā arī ir pa kādam pozitīvam aspektam, jo vismaz kaut kur tiec uz priekšu un attīsties, tās bailes bīda uz priekšu - bailes no stagnācijas, no bezizaugsmes... Vienmēr, grūtākajos brīžos, vismaz man ir palīdzējusi psiholoģija, kad kāda konkrēta lieta nomāc, cenšos meklēt tai atbildes un izskaidrojumu, lai sapratu lietu būtību un kā iziet no situācijas ar vēsu prātu. Tāpat, ja kādam gadās piedzīvot ko līdzvērtīgu, palīdz sports, rakstīšana, kaut kā radīšana un to lietu pārvēršana kaut kāda veida mākslā, ko ieteiktu vismaz pamēģināt! Tā lūk.
Gadiem krājies lietu kopums noveda pie šī raksta, nevis viena mirkļa emocijas. Nerakstam komentāros kaut kādas asprātības par to cik muļķīgi ir tas vai šitas, katrs pasauli redz savādāk, diezvai atbildēšu uz kaut kādu "troļļošanu", kad runa ir par lietām, kuras ir nopietnas un var skart daudzus. Paldies, kam patika un noderēja! 
Sveiks! Man liekas, ka Tu savaa rakstaa skar 2 probleemas un viena no taam tieshaam ir depresija. Otra-Tu kljuusti pieaudzis. Jaa, taa ir-lietas, kas agraak bija svariigas, lidz ar personiigaas dziives sakaartoshanu-darbs, studijas, partneris, beerni, Tu redzi citaadaak un reagee uz taam savaadaak. Un tas ir normaali. Jaasaka gan, ka ir cilveeki, kuri nekad nekljuust pieaugushi....Un ir cilveeki, kuri nekad nebuus tik emocionaali un gariigi dzilji, kaa Tu. Kas attiecas uz depresiju, tumshos briizus (pashnaaviiba) ieteiktu dzeest ar antidepresantu paliidziibu un atrast nodarboshanos (vai atrashanaas vietu, vai partneri), kas sniedz Tev to, kaa pashlaik truukst.
Es negribu kaut kā braukt projām citur uz dzīvi, varbūt tikai ceļojumā lai paskatītos kā ir citur, kaut kas tomēr te tur, pat ja īsti nevajadzētu. Tas ir, protams, ģimene un tādas lietas. 
Attiecības, mīlestība varbūt pat nesāp tik daudz, rakstā tik minēju, jo visvairāk sāp jau tam, kas aizņemts ar attiecībām un jūk prātā kad kāda nav, neesmu gluži es tāds, ir vel daudz kas cits, par ko domāt. Bet paldies par komentāru
