Cilvēka recepte5

2O12.gada beigās Šveicē, Lugano, notika slēgta konference, kurā satikās dažādu vēža pētniecības un ārstniecības nozaru „domas līderi”. Nākamā gada laikā šie izcilākie pasaules onkologi pēc ilgām pārdomām izdarīja secinājumus un sagatavoja 5OOO zīmju garu pārskatu, ko publicēja. Ir vērts citēt secinājumu šī raksta beigās: „Mums jautāja – vai mēs esam uzvarējuši cīņā ar vēzi ? Runājot vispārīgi, to mēs nevaram apgalvot. Lai gan ir ieviesti simtiem jaunu pretvēža medikamentu, ieskaitot ļoti modernas terapijas (tā sauktās burvju lodes), kas mērķētas uz konkrētiem ieročiem pretinieka bruņojumā, secinājums ir tāds, ka lielāko daļu vēža formu nav iespējams ārstēt tā, lai pacienta organismam neradītu milzu kaitējumu, un tikai retos gadījumos iespējams panākt pilnīgu atveseļošanos ! Izņēmums ir dažas leikēmijas formas un atsevišķi krūts, sēklinieku vēža veidi un atsevišķi audzēju veidi (piemēram taisnās zarnas audzējs), ko agrīna stadijā var pilnībā likvidēt ar operāciju (1). Tāda ir ziņa – tradicionālajā ķimioterapija nedod nekādus rezultātus........ Tātad mans stāsts sākās 2013 gada rudenī, oktobra pirmā dekādē, ka jau katru gadu izejot medicīnisko apskati ( sanitārā grāmatiņa ) analīzes uzrādīja ko savādu, ņemot vērā ka mana veselība līdz šim ir bijusi ļoti laba, dažas nenozīmīgas traumas. Veica atkārtotu izmeklēšanu, analīzes, mani pieacinaja uz onkoloģijas nodaļu lai varētu kārtīgi veikt izmeklēšanas procesu. Guļot jau slimnīcā, neskaitāmo ārstu/ profesoru apmeklējumi, bija pat sasaukta konsilija ( bez manas un vēlāk ar manu piedalīšanos ) gudras galvas nonāca pie vienota slēdziena, vēzis! precīzāk Meningioma - kas ir smadzeņu apvalku audzējs, kas attīstās no vidējā smadzeņu apvalka jeb plīvurapvalka. Tika nozīmētas papildus izmeklēšanas no kuram secināja operēt nevar, jo pastāv risks atlikušo dzīvi nodzīvot dārzeņa formā, kas manos 28 gados bija nepieņemami. Ķīmijas terapija tika atlikta ka "NZ" variants. Jebkāda cita veidā ārstēšanā tika pieņemta/veikta kas arī tālāk padarīja manu stāvokli vēl ļaunāku. Biju aizbraucis ārstēties uz Austrijas "brd" klīniku kura veicu trīs starošanas, pavisam kopā astoņas nedēļas tur nogulēju, bija manāms process uz atveseļošanos, bet tas tik pagarināja manu dzīvi, ( jo vēža šūnas atīstība tika apstādināta, pazemināta ). Likās ka varu uzelpot, mana cīņa ir veiksmīgi noslēgusies, atliek tik aknas, nieres aparstet no zāļu ietekmes. Atgriežoties mājās no tuvinieku puses bija dažādi, asaras, histērijas, pamācība ka dzīvot tālāk. Tikmēr mana galvā šī putra ieņēmu nenozīmīgu statūtu, turpināju dzīvot, strādāt, priecāties, apmeklēt ārstus ka to noteica atveseļošanas kārtībā līdz brīdim kad man plīsa asins vadi un nonācu reanimācijā....... Ir gari un bezjēdzīgi aprakstīt to murgu kas bija man jāizcieš, tomēr galu galā mani izrakstīja no slimnīcas ar vārdiem ejiet mājās mirt, ceturtās stadijā vēži nevaram izārstēt, izrakstīja ārkārtīgi spēcīgus stimulantus zāles ar narkotiskām piedevām kas mana gadījumā mazināja/ padarīja ciešāmākas sāpes, lēkmes. Šoreiz mājās aizliedzu jebkādas žēlošanās, pamācības un pārmetumus, stingri piekodināju draugiem pārmest bezrūpību ( protams katra aitu barā atradīsies kāds vilks, bija tādi kas novērsās no manis, bija tādi kas ar cieņu un sapratni pieņēma manu lūgumu, es nevienu nepeļu un necildinu ). Paldies visiem, jūsu rūpes, vārdi, rīcības netiek aizmirstas. Es turpināju ikdienu cik nu man bija/ir spēki. Ceļoju, izbaudīju katru dienu cik vien spēju, nerādīju ka man ir pofig vis un arī neizmantoju savu slimību, paliku kāds vienkārši esmu. Arī tagat, es baudu, priecājos, diemžēl nestrādāju vairs un ceļoju kad jūtu ka varēšu pavilkt to fiziski. Man nav atlicis daudz, es arī neko nenožēloju no savas dzīves, ja nu vienīgi ka laicīgi vecākiem neteicu ka mīlu viņus, nav vērts sēdēt, raudāt, žēlot sevi, puņķus laist. Man nav tam nedz laikā, nedz vēlēšanās ir jāturpina dzīvot, sniegt tuviem sev cilvēkiem prieku. Pateikt to ko vēlies pateikt, kas būtu jāpasaka pie pilnā saprata. Pateikt paldies, piedod un paklusēt kad tas nepieciešams. Mans 31 gadu mūžs ir brīnišķīgs, es aiz sevis esmu atstājis daudz padarītu darbu, patiesu rīcību, vārdu, patīkamu atmiņu un diemžēl kļūdas kuras pieļāvu jaunības gados, arī esmu iemācījis kādam ko protu un ar cieņu izturos pret katru kas to ir pelnījis, protams nestaigāju un katru "kaku" neloloju, nelekaju arī augstāk par savu pakaļu. Bet pavisam noteikti varu teikt ka mana dzīvē ir laimīga, godīga, saku to ar roku uz sirds. Veiksmīgi jums nodzīvot savas dzīves.