Grāmata iznāca jau marta sākumā un es to tūlīt pat iesāku lasīt. Sapratis, ka pie kases stāvot nebūt nav viegli uztvert šādu literatūru, es drīz vien liku grāmatu malā un tikai decembrī atsāku to lasīt atkal no jauna, no divpadsmitās sveces, pie kuras biju nonācis ar pirmo piegājienu. Bet jau toreiz sapratu, ka tā ir ļoti skaista literatūra, ne tikai tāpēc, ka to izdevis Apgāds Mansards. Sasodīts, es jau no pirmās lappuses biju tajā visā iekšā. Es sajutu to atmosfēru, kuru autors (Raimonds Kaugvers, 1926–1992) rada jau grāmatas ievadā, kurā viņš ir mazliet iereibis, jūtas velnišķīgi jauki un it nemaz negrib iet gulēt, lai gan sieva viņu turp jau vairakkārt tika saukusi. Ir nosvinēta viņa četrdesmitā dzimšanas diena. Viesi beidzot ir projām un grāmatas galvenais varonis, igaunis Villems Alavains piesēžas pie galda, no kura pavisam nesen bija piecēlies, un, vērodams sveču galus, sāk stāstīt par saviem aizvadītajiem četrdesmit gadiem.
Kad 9. decembra vakarā Māris Bērziņš šo grāmatu izvilka man no kabatas, lai apskatītu, ko es lasu, tiku viņam īsumā pastāstījis grāmatas leģendu (par to, ka tā brīnumainā kārtā tika izdota jau tālajā 1966. gadā) un saturu. Viņš teica, ka nespētu kaut ko tādu uzrakstīt, jo maz ko atceroties no savas bērnības. Arī man būtu grūti savā atmiņā noglabātos failus sakārtot precīzi pa gadiem. Taču šeit tas tiek apspēlēts visai īpatnējā manierē, kur daži gadi – īpaši jau jaunības – ir visai skopi aprakstīti, tomēr informatīvi. Diemžēl man nav pa rokai tās rindkopas, kuras tiku lasījis martā, tāpēc varu būt objektīvs vien par tālāko grāmatas saturu. Piemēram, divpadsmitajā svecē ir pieci īsi teikumi par to, ka viņš iet skolā, tiek slavēts un tas viņam liek domāt, ka viņš ir viens gudrs zēns. Ar to arī sākšu…
---
Villema dzīve sagrozās gana ātri un jau agrā jaunībā notiek nepatīkamas lietas, kas atstāj iespaidu uz visu viņa turpmāko dzīvi. Jā, viņš tiek mīlēts un arī pats mīl, bet „tajā visā ir bezgalīga traģika”, jo viņš nesaprot, kā viss sākās. „Viņā viss ir skaists. Tupu savā istabā pie grāmatām, aizveru acis, un tūlīt viņa man ir blakus – stalta, slaida, uzbudinoša un briesmīgi, briesmīgi skaista.” Par bērnības laiku un Diānu viņš domā sešpadsmitās sveces ietvaros. („Manī viss tiecās pie Diānas.”) Tā ir meitene, jauna sieviete, kuru Villems satiek arī krietni vēlāk, jo ne viss notiek tā, kā gribētos. Bet, lai līdz tam nonāktu, ir pašam jāizlasa šis darbs, kurš uzrakstīts visai vienkāršā manierē. Tas ir tieši tas laiks, kad nekas vairs nav saprotams, pat tēva sitiens. „Par ko? Pie kā es esmu vainīgs?” Un tur arī sākas tas stāsts, tas liktenis, kuru arī mēs Latvijā labi zinām. „Mēs esam maza tauta, no mums pašiem absolūti nekas nav atkarīgs. Mēs esam tik mazi, ka paši savu dzīvi un pastāvēšanu nevaram noteikt, vienmēr nāk kāds lielāks un piespiež mūs darīt to, ko viņš grib un kas viņam ir izdevīgi.”
„Tāds ir mūsu liktenis, lavierē starp lielo kājām, skaties, lai kāds tevi nesamin. Ar kādu vienojies, bet nāk cits un tevi atkal piespiež. Tad gaidi nākamo un sāc jau cerēt uz to, kurš tevi tikko pārņēmis, bet dabū ar vicu no viņa rokas. Kā tāds čigāna suns – pastāvīgi esi zem ratiem. Tiklīdz pabāz degungalu, tā tūlīt dabū ar kāju. Atliek tikai ciest, kā tu teici, un skatīties, kā dažādos laikos labāk un mierīgāk izdzīvot.”
Tobrīd Lietuva jau ir ieņemta un vācu karaspēks dodas uz Rīgu. Šī tēma ir apspēlēta ne vienā vien literatūras meistardarbā. Pats Villems tomēr vēl nespēj aptvert, kāds būtu vispiemērotākais risinājums turpmākajai dzīvei. Klasesbiedri saiet naidā viens ar otru. Cits ir par vāciešiem, cits – Krievijas pusē. Deviņpadsmitā svece ir bēgšana uz Somiju. Viss notiek tik zibenīgi. „Kurš bija izšķirošais pagrieziena punkts, no kura ar liktenīgu nenovēršamību viss nonācis līdz šai naktij?” Tā ir skarba nodaļa. Nodaļa, kurā tev pašam kļūst auksti un acu priekšā pazib tās šausmas, kuras tik daudzi ir piedzīvojuši.
---
Sācis jaunu dzīvi, Villems neiztiek bez acu mešanas meiteņu virzienā. Kādu dienu viņš iepazīstas ar Mairi un sapņo par grāmatu rakstīšanu. Apprecēt viņu gan neļauj tēvs, sakot, ka ir jāgaida kara beigas. Bet Villems ar Mairi tā arī neapprecas. „Vai vienmēr ir tā, ka nemierīga un nolaupīta laime – vismaz pa pusei nolaupīta! – šķiet lielāka nekā mierīgā, ne ar ko neaptumšotā…?” Mugurā atkal ir jāvelk zaldāta krekls un bikses. Smieklīgi tiek rakstīts par aukstu ziemu upes malā, kur nereti rodas nepieciešamība pēc ūdens un tajā laikā starp ienaidniekiem ir „savdabīga vienošanās: ik dienu tiek izsludināta viena stunda bez apšaudes. Tad vīri no abām pusēm nāk ar spaiņiem un satiekas pie upē izcirsta āliņģa. Apmainās ar smēķiem un cenšas aprunāties, it kā viņiem nebūtu ne mazākā ienaida.” Un pēc tam atkal tiek šauts.
Pēc tam likteņa līkloči piespieda Villemu darīt lietas, par kurām divdesmit otrās sveces izskaņā viņš tiek notiesāts ar „brīvības atņemšanu uz 10 gadiem darba nometnē un tiesību atņemšanu uz 5 gadiem.” Un tā nu viņš tur dzīvojās ar citiem ieslodzītajiem. „Bet pie visa jau pierod, ak, kā pierod! Cilvēks ir neticami sīksts, fiziski viņš pacieš gandrīz visu. Jā, tieši fiziski. Taču morāli un psiholoģiski cilvēks tomēr ir šausmīgi vājš, briesmīgi vājš.”
„Ja mana eksistence ir tik tukša, tad vismaz es pats no šīs eksistences gribu sajust patiku, gribu cīnieties par to, lai man pašam būtu labi.”
---
Zaudējis tēvu, jaunāko brāli un savu mīlestību, Villems strādā sadales punktā, jo lēģerī teju pats bija dabūjis galu. Pilnu ieslodzījuma laiku viņš arī ar visu to nedabū izciest un trīsdesmitās sveces ietvaros visi tiek atbrīvoti un viņš dodas mājup. Turpceļā kādā no pieturām viņam gadās satikt Svetu, pie kuras viņš pārlaiž nakti un vēlāk, aizbraucot, viņai samelo par savu adresi. Tajā mirklī es neviļus saskumu un līdz galam nesapratu šādu viņa gājienu. Lai nu kā, brīvībā ne viss iet gludi, taču „dzīve ir dzīve. Jāķeras pie katra salmiņa. Dzīve ir jādzīvo, nevis jāsapņo. Jācenšas uzslieties, jādabū pamats zem kājām.” Villems aizbrauc uz Tallinu un sāk darbu. Viņš ir „ikdienišķs cilvēks, ceļu būvētājs, parasts, vienkāršs melnā darba darītājs” līdz brīdim, kad atkal satiek Diānu. Sarunāto vakariņu dēļ Villems izvelk pilno lozi un vēlāk lepni stāsta, ka nu jau ir laimīgi precējies, ka darbā tiek novērtēts, ka viņa turība aug un viņam ir lieliska mīļākā, ha! Bet tas viss ir vēlāk, jo līdz kam tādam ir jāaizdzīvojas… Tāpēc trīsdesmit ceturtā svece mani apbūra. Un arī pārējais romāns, kas ir izcils savā vienkāršībā, taču par sarežģītu likteni un laiku. Bet nu gan pietiks… jau par daudz esmu izpļāpājies, ha! Bet zini, lasītāj – šī ir obligātā literatūra!!!
