Pēc dažām minūtēm lietas daudz maz noskaidrojas, bet neviens nav apstiprinājis vai tas ir terorakts. Rakstu visiem draugiem, ka ar mani viss labi. Latvijā vēl neviens nezina, kas ir noticis. Mans dzīvokļa biedrs, Daniels, žurnālists grib iet skatīties, kas noticis, jo vairāki laikraksti jau ar viņu ir sazinājušies. Daniels, saka, ka varot mani ievest tur, kur parasti cilvēki netiek, jo viņam ir preses karte. Jep, ļoti gudrs gājiens iet pastaigāties pa pilsētu, kad tur tikko kaut kas traks noticis. Protams, ka policija nekur aiz lentām nevienu nelaida, visā centrā satiksme bloķēta, veikali un kafejnīcas pamazām tiek aizvērtas. Izejam apkārt pa mūsu rajončiku, nekas tāds nav un nolemjam doties mājās. Kad esam gandrīz pie durvīm redzam cilvēkus panikā skrienot kur nu kurais. Tajā brīdī Tu nesaproti, kas notiek. Tu nezini vai kāds kādu šauj, vai dzenās pakaļ ar motociklu. Tev nav ne jausmas. Par laimi Danielam rokās jau ir atslēgas, jo tajā panikā man rokas trīcēja, ka nezinu vai būtu spējīga atslēgt durvis. Sajūta ir kā tajos murgos, kad Tev dzenās pakaļ, bet Tu neko nevari izdarīt.
Ieskrienam kāpņu telpā līdzi paķerot Itāļu pusaudzes, kas knapi valda asaras, tad redzam, ka garām skrien vēl divas sievietes, ieaicinam arī viņas pie sevis. Dodamies uz dzīvokli. Meitenes apsēžas turpat koridorī uz grīdas, jo viņām vienalga. Negrib nedz ēst, nedz dzert. Sazinos ar savu draugu, kuram bija jāpārrodas mājās no darba, viņš netiek uz savām mājām, jo busiņš ņēma un apstājās tieši pie stacijas, kur viņš dzīvo un visa iela ir bloķēta, plus ir baumas, ka kaut kādā restorānā ir saņemti ķīlnieki un varbūt tas ir uz tās pašas ielas, neko nezinam. Viņš nāk pie manis, jo nav jau kur iet.
