***
Divdesmit sestā daļa
Ir pagājis ļoti ilgs laiciņs, kopš pēdējās reizes, kad es te kaut ko rakstīju.
Man vispār jau pietrūkusi rakstīšana tevī, bet kā redz, es mēdzu arī aizķerties citā pasaulē, un aizmirst par sev tuvo un tālo.
Man daudz, kas sakrājies nav bijis, un nejūtu, ka vispār kaut kam tur būtu jābūt ...
Kā mazs skuķis es pa pasauli vandos, es apmaldos un visādi citādi, es krītu.
Es varu salt un drebēt, bet kam tas nepieciešams, ja nav kas paņem un saslida mani, jo liekos pat ļoti iedomīga, jo esmu iemācījusies pateikt nē arī tad, ja man žel un liekas, ka nav tas labi.
Esmu beidzot to izdarījusi, un aizmirsusi, vismaz daļu, savas, lai neteikti rupji, senās pagātnes, dēļ kurām es bieži esmu asaras lējusi, protams, nevar jau teikt, ka viņas pa laikam neuzvirzmo no jauna, bet jāsāk beidzot ar to visu sadzīvot un aizmest kā vecu gružu kaudzi prom tā pa visam tālu, lai nekas vairs neztgrieztos atpakaļ, bet kas tad dēļ manis vēlēsies ciest ...
Vai sen jau neesmu teikusi, ka nē, un vēlreiz nē? Nē ... varbūt kāds sadzirdējis un tagad pie sevis domā, kas es pa maitu, lai vairs nedar.ītu kādu laimīgu.
Esmu auksta kā ledus, kuram viss pie vienas kājas. Esmu gatava dzīvot savā pasualē, kur neviena no kājslauķiem vairs tuvumā nav. Netaisos vairs ciest to dēļ, kam liekas, ka viss ir labi, bet pat manās acīs neredz, ka tie varbūt ir tikai meli ... tā tas ir, tas nav patīkami.
Zinot to, ka drīz, iespējams, varētu būt arī mana pēdējā ieelpa ... Es salūztu sevī, jo nezinu, kas ar mani notiks, es krītu un krītu ... bet novākt to akmeni neviens nespēs.
Es ar mieru un cerību aizgrieziešos no dažiem, lai beidzot es varētu justies kā paradīzē, lai priekš sevis laiku atrastu un nemaldinot nevienu, es atrastu ceļu uz ceļa taisna.
*Laura Black*
