***
Divdesmit piektā daļa
Esmu beidzot šeit atgriezusies, es visu šo laiku nespēju atrast vārdus savām domām, es tās centos meklēt ārpasaulē, ārpus istabas un dzīves.
Nevarētu teikt, ka beidzot esmu kādu atbildi sev atradusi, prezīzāk varu teikt, ka lieki izmantoju laiku, ko varēju veltīt bezjēdzīgajām domu virknēm.
Es nesaprotu, kādēļ tik bieži pēdējā laikā es strīdos un sprēgāju acīs, kādēļ es esmu kaut kā vairāk vai mazāk izmainījusies attieksmē ... protams, tāds jau bija mans mēŗķis, bet nu viss jau ir aizgājis pa tālu ... nedod *** , ka sākšu visiem teikt patiesību ... tas tik būtu viena aktiera teātris ...
Es esmu aktrise ... ik viens ir, jo dzīve ir liela izrāde, kuras zaudējuma ēl, ir zudusi arī cerība nokļūt uz sarkanās mēles.
Tas nosodījums no cita puses, jo viņam tas liekas galīgi nepareizi, spēj tik pabļaut un nolamāt, bet pašam to apzinoties vai neapzinoties izdara pats, un jūtas laimīgs, jo man ir ticis uzklausīt viņa nebēdas, jo kompleksi katram ir savi, un dažiem tie ir nervu nesavaldība ... iespējams, mēle par garu, ko nespēj savākt aiz zobiem.
Ahh ... tas nav izturams. Vai tiešām mana ideālā dzīve ir tikai sapņos guļot vai nomodā sapņojot? Es atbildēsu pati, ka sapņos es esmu tik brīva cik gribu, daru ko vēlos, nerēķīnos ar sekām vai kāda komentāriem.
Es varu sapņot gan par mīlestību, prieku, gan par ļaunumu, un kliegt miegā, jo mēdzu nedaudz baidīties no murgiem.
Es vēlos tikai brīvu dzīvi neko nejautājot pretī, es vēlos dzīvot un smaidīt tiešām par dzīvi nevis manu dīvaino joku.
Es vēlos atkal pārvarēt pagātni, un iziet ar kādu laukā, un nobaudīt sen nebaudīto, un lidot kā putnam gar mākoņu maliņām, bet pēc tam, es apsolu, ko kāds izlems to izlems, nepretojos ne pret ko.
Cenšos būt dabiska, nevis māksīga porcelāna lellīte.
*Laura Black*
