***
Divdesmit ceturtā daļa
Huh, esmu pavadījusi nožēlas pilnu dienu, praktiski, visu dienu esmu atkal nogulējusi, jo nav jēgas celties un visu dienu nosēdēt krēslā pie televīzora aparāta vai datorā spēlējot bez jēdzīgas spelītes ... Tam vairs neredzu jēgas.
Ir atkal pienakušas tās emocijas, kad baidos atstāt mājas, jo bails par ģimenes drošību, atkal šī situācija, kad vēlos atrasties mājās, bet tai pašā laikā aizmukt un vars nenākt atpakaļ ...
Es domāju, izejot no sākuma, ka cilvēkus satuvina kāds kopīgs hobijs, nodarbošanās ... esmu pamanījusi, ka esmu satuvojusies atkal ar divām draudzenēm, ar kurām biju atsvešinājusies, un tagad taisoties uz dzimšanas dienu atkal esam tuvākas ... kā jau sen nesatikušas draudzenes, ir daudz runājams, darām, ķerstam veikalus, meklējam dāvanas, ēdam utt. (smiekliņš) kā jau meitenes.
Vēl esmu iemācījusies iemest ar vidējo pirkstu tiem, kas mani izmanto, lai sev gūtu kādu labumu, un mani iedzenot parādos utt.
Es esmu par šīm dažām stundām mainījusi savu attieksmi, izskatu,. morāli un garīgumu ... fizisko tik ātri nemainīsu, zinot, ka nav motivācijas, ja kāds mani iemilēs, tādu kjādu esmu, tad labi, jo pašlaik nav jēgas, jo neesmu gatava mainīties kāda dēļ, zinot mani, ka nekas ilgi vairs nebūs ... īsāk sakot, neviens mani nevar paciest, jo esmu pārāk izlutināta domās, un jokus, ko mēdzu teikt, saprast varu tik es pati ...
Aij, tās mūsdienas man ir panikušas, ka asaras kādam rada, pat nezinot, kādu joku pasakot ... saku, ka pret to ir jācīnas, pazemot cilvēku pat nekaitīgi ir slikti, jo nekad nevar zināt, ko tas cilvēks izjūt ...
Pasakot man kādu komentāru, es to uztveru kā joku, jo nav vajadzīgs lieks kašķis ar mani, zinot, ka labāk nevajadzētu, jo tas viss var beigties bez smiekliem ...
Ahh, es jau te romānu rakstu tik pat kā, zinot, ka es nekad nenokļūsu zemē, kur tikumība ir zelta vērtībā ...
*Laura Black*