***
Divdesmit otrā daļa
Manas aci krīt ciet, bet nespēju tās aizvērt, sēžu gultā un domāju ...
Kam saras manas nepieciešamas šai pasaulē, ka liek tik bieži tās birdināt, liet ... iespējams, satecināt burciņā, un nolikt malā, lai negaidot asaras uzreiz varētu parādīt, ka, jā, man tādas ir ...
Gribu tos laiku jel atpakaļ, kad man par visu bija vienalga, gan kā izskatos, uzvedos, smaidu, eju ... bet tagad viss mainījiem, es uztraucos par visu, apģērbu, izskatu ... nespēju iziet no mājas ārā nesasmaržojusies vai trenuškās ... tās, iespējams, bija puberitātes sekas, ko izjutu, un tagad tās arī atstājušas rētas dzīvē ...
Vēl ar vien domāju par to reizi, to nakti, to ļaunumu un bezspēku. Es nespeju dzīvot vairs, ar apziņo, ka toreiz nedarīju neko tādu, lai visu izbeigtu ... es taču varēju visu greizi griest ...
Es nespeju vairs vārdien izteikt visu, es spēju tikai ar domu spēku, to visu sūtīt, bet ne ar vārdiem, bet darbībām ... vēlētos, kaut spētu atmiņas izņemt no galvas ārā, un ielikt kadā trauciņā, lai netraucē ...
Es kūstu kā ledus, kā, kas auksts un neaizķerams, es lidoju pa gaisiem, bet pa kādu karstu vietu, kur kūst mana sirds vaļā, kur es kūstu no jauna vaļa, jo mana ledus kārtiņa par biezu šajā zemē ...
Es depresiju nosodu pašlaik, jo īstais vārds tas nav, kā pateikt to, ka tam nav jēgas, ja jēgai nav jēgas, un beigās varu pateikt tikai to, ka esmu nejēga. Kam sirds vietā un galvas vietā ir tukšums, ko varētu aizpildīt ar asaru lāsēm ...
Es došos tur, siltumā, kur dabūt neko vairs nevar, kur visiem būs vienalga, kas esmu vai kā tiku, es būšu viena, kas, iespējams, varētu būt labāks pat par sevi.
Es, es pati ar sevi ... Ideāli skan, es iemīlos vārdos, bet tikai vārdos, jo tajos spēks nedaudz dzīvo ...
*Laura Black*
