***
Astoņpadsmitā daļa
Šodien visai skolai brīvdiena, un kā nopriecājos, ka esmu viena, bet viss prieks pazuda arī ar to, ka mans sapnis gulēšanas laikā beidzās ... Man patīk sapņot par lietām, par ko es domāju ik dienu, jā, jūs zinat, par mīlestību un vīnu ... es siekalojos, un siekalojos, līdz nolēmu aiziet pēc siera un vistiņas, tad es jutos kā īstā pasakā.
Ir auksts, un sajūta, ka būšu slima vēl kādu laiku, sežu un lasu tekstiņos, pat negribas pieķerties mājas darbiem, zinu, ka tie būs grūti, jo komerclikumu jālasa un jāraksta, aijj, es par slinku, pat ārā ar draugiem neaizgāju, jo man bail no tusiņu vietām, piemēram, buffete utt, tādas vietas mani kaitina, un liek padomāt, ka pasaulē ir tikai divu veidu cilvēki - es un tie tur pārejie, bet tā nav, ir, es, pārējie, un citi.
Es atkal dalu cilvēkus, apnīk, metālisti vienā čupā guļ, swageri otrā, un pārējie. Esmu pārāk spītīga, jo visam jābūt pēc mana prāta, bet tā nebūs un viss ... nemierinies, pasaule nav pakārtota pēc tevis.
Kā būtu, ja es pamostos pasaulē, kur siers ir uz katru stūri, mhmm, būtu perfekta pasaule, kuru es mīlītu un netaisītos pamest.
Runājot par pamešanu, es vēl jo projām domāju, kad braukt, jo ir daļa, kas saka, pēc skolas, un daļa, tad kas es vēlos, nezinu, ko izvēlēties. Jo pagātni tāpat vien vēlos aizmirst ...
Doma, ka pabeigšu šo kursu, un automātiski braucu, ja nē, kā tagad man ir vēlme aizmukt, jo apnicis šis viss, ka esmu ta teikt cilvēks ar sirdi ... es atsakos no šī titula.
Tagad smērēšu viesiem viņu sejās, visu ko esmu pārdzīvojusi, un uz ko viņi mani ved visu laiku. Likšu viņiem iejusties manā ādā, lai saprot, ka cilvēkus izmantot nav labi, jo katram ir savas problēmas, un tas, ka cilvēks, kurš ir laipns pret viesiem spēj arī paņemt ķieģeli un iemst kādam, kurš tam visus nervus noēdis.
*Laura Black*
