***
Septiņpadsmitā daļa
Šodien esam palikuši tikai trīs un viens suns, Maksis vārdā. Ir vakars, bet ne pārāk vēls, vēl doma ir iet pameklēt kaut ko ledusskapī, lai remdētu izsalkumu.
Siers, siers, un jau atkal siers ... slima uz viņu esmu, bet, tas nav tas galvenais, kāpēc domāju ...
Šonakt, nezinu kā teikt, slikts vai labs sapnis, beidzot ar viņu biju kopā, bet kādēļ, es nezinu ... Nostalkoju draugos, uzzināju nedaudz par viņu, un aizgriezos, uzvārds man nepatika ... esmu pārak izvēlīga, jā, to atzīstu. Bet kāda vaina uzvārdam, ja abiem nesmuks, tad abiem. Bet smuks, smuks puika, tikai nevienam nesakiet, jo skan dīvaini. Es un puika, vai tiešām pasaule sagrizusies?
Vēlos būt brīva, bet tai pašā laikā, vēlos, lai kāds mani nepārtraukti uzmana un nelaiž prom. Man pietrūcis gādīgums, ciešu tikai pēdējā laikā no bļaušanas un asarām, ko jau gadiem nevaru vairs izturēt.
Ahh, esmu nedaudz apjukusi, ja to var saukt par nedaudz, jo pārsteigums ir man, jo tik ātri viņu atradu draugos, bet lielāks šoks, ka pat atskatījās, biju cerējusi kaut uz vienu "man patīk' vai vēstuli, kaut vai uzaicinājumu, bet nē, tīra pastīšanās uz manu profilu.
Uz ielas redzot, viņam samaids, kā saulītei no rīta, viņa acis, kā debess jums, kas man nepatīk. Bet tā jau ir viss kārtībā, bet te parādas manas kaprīzes.
Šodien skatījos televīziju, kur kādam bija bail no kāda, nedaudz atgādina mani, bet nedaudz esmu jau sadzīvojusi, un uzticos jeb kuram, jo ieraugot manus kirzus, daži aši met līkumu, jo tāpīgi būtu iespert, pat sev esmu iespērusi, ka raudāt vēlos pēc tam, bet nu, pieradumi un ieradumi, galvenais stils ir katra paša izvēle, nevis kāda.
Es vēlētos uzrakstīt tam ko, bet baidos no atraidījuma, kas būtu pazemojoši, jo katru dienu viņu redzu, un es to neizturētu, ka es ietu ar noželas pilnām acim pasaulē ...
*Laura Black*
