***
Četrpadsmitā daļa
Un pagāja kārtējā skolas diena, nedaudz jūtams nogurums, kā nekā, sēdēju tur jau no 8.00 - 17.35 un nepārtraukti vēlējos labāk būt mirusi nekā atrasties četrās sienās ar cilvēkiem, jo pat cilvēki apnikusi, vieni un tie paši jau gadu.
Es jūtos izpumpēta. Murgi sāk nedaudz pārvēsties par īstenību, acu skatiens šodien, neveikli ejot pa skolu, peļķes šļaksti, nedaudz manā garā, bet tiešam baisi jo baisi.
Domas par sieru, nespējat pat iedomāties kā man garšo siers, nespēju atturēties no tā. Dēļ tā draugus pametu, jo vēlme pēc siera ir vienīgais, no kā es spēju dzīvot un kustēties. Tas tikai joks, bet siers, jā, tas man ļoti, jo ļoti garšo.
Šodien smiekli daudz un dikti, prieks un apstulbums. Gribētos apēst visus, kas runā man pretī. Nespēj labus jokus izmest. Man šodien garīgā nav un nebūs, es domāju.
Es gribu cilvēkus, kuriem interesē es kā cilvēks, nevis tikai apgādātājs.
Sajūta, ka mana dzīve izkūp līdz ar katru dūmu, tā pat kā es ... smagi to tā apzināties, bet, kas spēj mainīt mani, ja nu tikai es ...
Arī grauti sapņi, tā cerēju, ka viss izdosies, bet nē, atrod problēmas, pa ko piekasīties, un sapņus sagrauj ar vienu vērdu ... nē ...
Vēl arī šodien labas ziņas, es sapratu to, ka ar aizliktu deguni, es nemaz un nevisai labi kontrolēju savu balss skaļumu, pus kabinetu nobļāvu un pieelpoju, lai nostāstītu dzejoli, un beigās vēl izvirzītu mani un vēl dažus un daiļrunāšanas konkursu. Esmu lepna, jo tas ir neliels sāls gabaliņš manā nākotnē. Ne velti, tiecos uz skatuvi.
Es nebaidos no kritikas, jo lielāku šoku, es nedabūsu, par to, ka teātra izrādē būšu sniegpārsliņa ... Man bail skolas priekšā būt gaiša kā sniegs, kas tikko uzsnidzis ... vēlos būt sniegavīrs vai kruasāns, bet ne pārsliņa, bet kā teikts, tā teiks, nemainīšu.
Uzdrīksties būt tu pats. Kritika tev pielips zem kurpes, bet tu palikti par kurpes īpašnieku!
*Laura Black*
