***
Trīspadsmitā daļa
Trīspadsmit neskan nekad labi, bet kā ir tā ir, parasts divciparu skaitlis.
Man ir atgriezušās neticības jūtas, skatos filmu - raudu par laimīgām beigām un atmiņām par, to. Raudu rakstot ziņu, kas var būt arī pēdējā.
Ļoti domāju par savu dzīvi, jo pēc pāris mēnešiem braucu prom un kad atpakaļ būsu, nezinu, ceru, ka nekad.
Es spēlējos ar sevi un jūtām. Es attīstu savas acu kustības un valodu. Es mācos domāt svešvalodā, bet nepārtraukti apkārt skan mana dzimta valoda, un nākas spļaut svešvalodai grmatikā.
Kaut būtu vairāk cilvēku, kuri ar mani vēlētos runāt ... nav tādu vispār.
Es un mani vidusslaiku uzksati, varbūt - aizvēsturiskie. Esmu viennozīmīgi, vescmodīga savos uzskatos, kurus grūti daudziem izprast, tādējādi kļūstot par izsmieklu ļaužu acīs. Esmu kā filmas varonis, bet ne varoņa lomā. Esmu nūģis ...
Kas pateikts, tas pateikts ... Ne jau tikumību atdot kā balvu par neko kādam, kuram pret mani ir jūtas vai kas tamlīdzīgs.
Jā viennozīmīgi "trīspadsmit" ir atklāsmes laiks. Pēc horeskopa esmu ūdensvīrs, manuprāt, nedaudz atbilstoši man, jo neskaitamas reizes burtiski esmu peldējusi pa ūdens virsmu.
Garīgi esmu jaunava, man šķiet, es ceru, jo vesmodīgie mani uzskati liecina, ka attiecību kulminācija pirms laulību saišu vienošanas, nav atļauti.
Zinu, esmu ierūsējusi un novecojusi, bet kāds jau man piekritīs.
Bet kāzass ir tās, no kā man atkal bail, augot ģimenē, kur bail vairs dzīvot, nē, tas priekš manis vairs nav vajadzīgs.
Neļauj sev baidīties no saviem uzskatiem. Arī tev ir tiesības dzīvot, elpot brīvi, būt laimīgam. Pat, ja, tevi dēļ tā nicina kā izkārnījumu, Nepadodies!
... Turi sevi rokās! ...
... Esi par sevi karalis! ...
... Esi tu pats! ...
Nebaidies parādīt vidējo pirkstu tiem, kas nav tevis cienīgi un apgriezties un aiziet, jo tā ir tava izvēle kā dzīvot un būt. Neviens to nespēs mainīt, ja pats to nevēlēsies.
*Laura Black*
