Savā bērnībā grāmatas ar patiku uzlūkoju tikai tad, ja tajās bija krāsainas un skaistas bildes, jo uz lasīšanu tolaik nebiju īpaši tendēts. Mani varēja sist, bet lasīt es negribēju un viss. Taču bija dažas grāmatas, kuras, neskatoties uz savu nepārvaramo negribēšanu lasīt, es tomēr pamanījos izlasīt. Viena no tām bija Vladimira Majakovska grāmata „Par ko mācīties?” (pilna ar bildēm, ha!). Tolaik, protams, autoram uzmanību nepievērsu, nezināju arī, kas ir Majakovskis. Viņa grāmatu tagad atcerējos (un vēlreiz izlasīju) tikai tāpēc, ka pateicoties grāmatai „Bez biksēm ienākt aizliegts”, kuru 2017. gada nogalē izdeva Jāņa Rozes apgāds, esmu iepazinis šo nestandarta dzejnieku.
„Labi, es piekrītu, ka esi nolēmusi pārvērs mani par lupatu, bet, lūdzu, slauki ar to savas mājas kāpnes.”
Ar sajūsmu, ko man deva šī grāmata, es teju pirms mēneša aizbraucu uz Vāciju, kur jau pirmajā dienā satiku latviešu tulkotāju Denu Dimiņu, kurš vakara gaitā ieminējās, ka tikko esot izlasījis vienu ļoti labu grāmatu. Kad pajautāju, kas tā par labo grāmatu, viņš atbildēja: „Bez biksēm ienākt aizliegts, par Vladimiru Majakovski”, kuru arī es tik tikko biju izlasījis. Daudz laika gan pagājis, bet varu mēģināt savu lielo sajūsmu izklāstīt šajā atsauksmē...
„Majakovskis paraustīja plecus un citēja sevi: ikdienas dzīve – tas ir kaps, kurā labi paēduši ir tikai tārpi.”
---
Grāmatu „Bez biksēm ienākt aizliegts” iekāroju jau toreiz, kad satori bija publicējuši rakstu par latviešu izdevniecību gaidāmajām grāmatām. Izlasījis, ko sagaidīt no Jāņa Rozes apgāda, uzreiz sapratu, ka tas ir tas, ko noteikti gribēšu. Visu iepriekš paņemto tobrīd jau biju izlasījis, tāpēc jauna literatūra nenāca par skādi. Tā nu ņēmos to lasīt jau mājupceļā no Alfas... Un pirmais teikums grāmatā bija šāds: „Majakovskim bija astoņpadsmit gadi, sešpadsmit bojāti zobi, divas māsas un viens lasītājs.” To, ka viņam bija tikai viens lasītājs, grāmatās sākumā nemitīgi atkārtoja...
„Tieši viņš mūsu valodu pārvērta par atsperīgu gultu un sparīgi lēkāja pa to, tieši viņam esam pateicīgi par mūsu valodas skaistākajiem salto.”
Vāks ir ļoti glīts. Starp burtu „M” iestarpināto Majakovska bildi iepriekš jau biju redzējis. Arī viņa vārds man nu jau vairs nebija svešs, jo krievu dzejnieks rotāja manas iecienītākās latviešu grupas pirms pieciem gadiem izdotā albuma „Dzeriet Van Guten kakao” vāku. To, kāpēc albumam tāds nosaukums, var izlasīt grāmatas 13. lappusē, bet to, kāpēc šai grāmatai nosaukums ir tieši tāds, var atrast grāmatas beigu daļā, kur Majakovskis ir aizceļojis uz Mehiko. Tur uz pilsētas robežām ir uzraksti: „Mehiko aizliegts ierasties bez biksēm.”
„Pienāks diena, kad cilvēki uzskatīs, ka Ļeņins nemaz nav dzīvojis, ka viņš ir tikai Majakovska izgudrojums.”
---
Domājams, grāmata nebūs īsti piemērota jebkurai auditorijai, lai gan aptver visdažādākās žanra nianses. Kad lasīju, domāju, kurš dzejnieks Latvijā būtu uz ko tādu spējīgs? Ne tikai ar dzejas palīdzību radīt revolūcijas, bet ar savu egocentrisko un narcistisko uzvedību stāvēt augstāk par citiem. Kurš vēl būtu tik drosmīgs mīlēties ar kāda cita sievu un dzīvot kopā ar viņu un viņas vīru zem viena jumta? Jā, mīlestības pilna ir šī grāmata, pilna atdeves, kur nereti arī jautrība sit augstu vilni. Katra lapaspuse ir brīnums. Katra lapaspuse ir pārsteigums un emocionāls baudījums. Tu vari atvērt grāmatu jebkurā vietā un uzreiz atrast sev piemērotu rindkopu. Tā apbur. Kad lasīju, likās – šī grāmata ir obligātā literatūra ne tikai (bet īpaši!) visiem dzejniekiem. Tā pat varētu kļūt par viņu Bībeli. Jau man, kurš nebūt nav dzejnieks, „Bez biksēm ienākt aizliegts” ir pilna ar atzīmēm, kas liecina par grāmatas augsto kvalitāti. Un par to jāpateicas ne tikai izdevējiem, bet arī tulkotājam Edvīnam Raupam.
„Rakstīt dzeju nenozīmē tikai rakstīt dzeju, tas prasa arī rīkoties kā dzejniekam divdesmit četras stundas diennaktī, uzvesties kā dzejniekam ikvienā dzīves brīdī, dzejai vajadzēja kļūt par jaunu reliģiju, kas cilvēkus glābtu no eiforiskās pilsētas ieilgušās agonijas.”
Grāmata nav parasta biogrāfija, tā ir uzdrīkstēšanās citādākā manierē pasniegt kāda diža cilvēka dzīvesstāstu. Kaut vai ne pilnībā korektu. Varbūt tieši tāpēc tā lasās tik smagnēji. Izlasījis vien pāris lapaspuses, tu jūties kā izlasījis pusi grāmatas. Šeit viena nodaļa ir tik piesātināta, kā dažbrīd piesātinātas ir tikai visskaistākās grāmatas dažu simtu lapaspušu garumā. Divus mēnešus es izdzīvoju Majakovska dzīvi, domāju par viņu un laiku, kurā viņš dzīvoja. Laiku pa laikam es papētīju arī ārpus grāmatas atstātos faktus, kas ne vienmēr bija tieši saistīti ar pašu dzejnieku. Kaut vai par lielāko Latvijas kuģniecības traģēdiju, kurā bojā gāja 147 cilvēki, ieskaitot 48 bērnus. Gan jau daudzi par to ir dzirdējuši, taču diez vai zina, ka tvaikoni, kurš 1950.gada 13.augustā Daugavā apgāzās, sauca „Majakovskis”. Zinot dzejnieka likteni, varbūt nav prāta darbs viņa vārdā nosaukt kuģi...
„Nākotne nav kāda vieta, kur ikvienu gaida nāve, tā ir vieta, kurā cilvēks beidzot sasniedz šo brīnumaino stāvokli, kad Nākotne vairs nav vajadzīga.”
Un tagad atliek tikt pie vēl kādas Vladimira Majakovska grāmatas... Un varbūt būtu jāsāk ar „Mākonis biksēs”...
