Nespēja atlaist kādu, kurš dzīvo Tavā sirdī ir viena no visneciešamākajām cilvēka īpašībām. Ik reiz, kad kādu iemīlam un ielaižam to savā sirdī, uzreiz pastāv iespēja, ka tieši šis cilvēks, kurš mūsuprāt dara mūs tik laimīgus, būs tas, kurš mūs ļoti sāpinās un dažkārt liks domāt par nevēlēšanos vairāk dzīvot. Jauki jau, ka neviens par to nedomā, līdz tas notiek. Tas ir neizbēgami, un šķiet nav tāda cilvēka, kuram liktenī nebūtu ierakstīts vismaz viens šāds pārbaudījums.
Lai tēma nebūtu tik plaša, sašaurināsim to uz kādu konkrētu attiecību veidu. Uz attiecībām – Jaunāka meitene un vismaz 10 gadus vecāks vīrietis, ar diezgan lielu attiecību pieredzi, taču vēl bez bērniem un neprecējies.
Protams, man kā vīrietim ļoti grūti ir izprast un līdz galam saprast, ko un kā domā jauna meitene iesaistoties, uzsākot attiecības ar vecāku vīrieti. Taču man ir mazliet vairāk šodien skaidrs, ko un kā domā vīrietis. Vismaz man pašam tā šķiet, šobrīd.
Bez nekādiem zemtekstiem un slēptiem nodomiem, iztēlosimies situāciju, ka viņi abi ieskatās viens otrā un iemīlās no pirmā acu skatiena. Viņi vnk ir netīšām vai tīšām ar liktens palīdzību savesti kopā kādā pasākumā vai skaistā pilsētas parka un ieraudzījuši viens otru. Viņi patīk viens otram, viņi vēl nezin, ka viņu gadu atšķirība ir vairāk kā 10 gadi. Un tas arī kādu laiku nešķiet svarīgi un būtiksi. Viņai patīk viņš, viņam viņa. Viņš to aplido un mīl. Viņam šķiet, ka ir atradis to īsto vienīgo, kuru tik ilgi meklēja. Un tā sāk šķist arī viņai.
Viņi abi ar saviem darbiem, skūpstiem, glāstiem, pārdzīvojumiem un ar visu to , kas attiecībās vieno divas sirdis, cenšas viens otram pierādīt savu Jūtu patiesumu un dziļumu.
Viss šķiet brīnišķīgi, kā pasakā…tikai dažas draudzenes neatbasta viņu attiecības, jo nepārtraukti skandina…viņš taču ir vecāks par Tevi. Taču tas ir diezgan mazsvarīgs arguments, kad no sirds mīli kādu. Un viņi turpina satikties.
Pārsvarā vienmēr šādu pāru attiecības tiek līdz pēdējam slēptas no vecākiem, baidoties no viņu reakcijas un nosodījuma. Un bieži, tieši vecāki arī ir iemesls, lai attiecības tiktu pārtrauktas. Jo ir ļoti liels spiediens uz mīlošajām sirdīm.
Iemesls, iespējams, ir ļoti vienkāršs. Parasti, šīs jaunās meitenes, lielākoties, vēl dzīvo kopā ar saviem vecākiem. Mācās un, protams, ka vecākiem ļoti nepatīk doma, ka viņu mazā meitiņa varētu pārvākties uz dzīvi pie savas otrās pusītes. Jo tādā gadījumā vecākiem šķiet, ka tiek apdraudēta meitenes nākotnes perspektīva uz labu izglītību, darbu. Nedod Dievs vēl paliks stāvoklī, ko tad!? Un jāsaka, bažas ir pamatotas, jo vairumā gadījumu, ja vien vīrietis nemeklē vienkāršu izklaidi, kurai abi piekrīt, viņš jau ir nobriedis nopietnām attiecībām.
Attiecībām, kuras sevī ietver pamatīgas un pārdomātas domas par ģimenes veidošanu, ar visām no tā izrietošajām sekām un pienākumiem.
Laikam šis ir viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, šādās attiecībās.
Meitene grib “tusēties, izklaidēties, draugi, klubi” utt…. Viņam tieši pretēji tas viss ir jau piegriezies…. Viņš vēlas ko nopietnu….
Protams ar retiem izņēmumiem, ja jaunā meitene ir tādam pavērsienam gatava un ar prieku uzņemas jaunās māmiņas un pavarda saimnieces pienākumus. Tādas ģimenes ir zināmas, un diezgan labi dzīvo.
Atceros kā mans Tēvs vienmēr uzsvēra: “Ja precēsies, meklē sev vismaz 6 gadus jaunāku sievu!” …. Viņš uzskatīja, ka tieši šāda gadu starpība starp vīrieti un sievieti ir panākumu atslēga veiksmīgām un skaistām laulībām. Viņš uzskatīja, ka ņemot vērā vīriešu un sieviešu psiholoģisko briedumu, proti, to , ka sievietes psiholoģiski nobriest ātrāk par vīriešiem, un , ka tā aizture ir apmēram 6 līdz 8 gadi vīriešiem, ir pamats, lai pēc iespējas labāk spētu saprast vienam otru un veidot stipru ģimeni.
Protams, tas ir tīri individuāli, jo ir zināmi gadījumi, ka vīrietis nenobriest attiecībām nekad, kas ir ļoti skumji. Taču jāsaka, ka zināmu apstiprinājumu es tam esmu savā dzīvē guvis.
Mans Tēvs laulībā nodzīvoja 15 gadus, kopā ar manu mammu ar kuru iepazinās vidusskolā, viņi bija vienaudži. Protams, grūti spriest, kādēļ pēc šķiršanās vecāki gandrīz nerunāja, un kādēļ Tēvs man vienmēr uzsvēra. Ja precēsies, meklē sev jaunāku sievu, tad viss būs labi.
Dzīvē vēlāk izrādīsies, ka mani gandrīz nemaz nesaista vienaudzes vai vecākas sievietes. Vai arī es tādas, kuras mani saistītu, neesmu saticis.
Visas meitenes ar kurām man ir bijusi tā laime dzīvot civillaulībā vai satikties, vienmēr ir bijušas daudz jaunākas par mani. Un, iespējams, tieši tā iemesla dēļ, ka vienmēr satiekot kādu vai meklējot, ausīs skan mana Tēva vārdi.
Jāsaka, ka ilgāk par trīs gadiem nav noturējušās nevienas no šīm attiecībām, kas ir ļoti skumji. Un iemesls to krišanai nav bijis meitenes vecāki, kas rosina meklēt citas atbildes uz jautājumu, kādēļ?
Protams, ka neviens neuzsāk attiecības ar tekstu: ” Cik gadus jaunāka Tu esi par mani!? :D ” ….taču kaut kas mistisks tājā visā ir.
Iespējams, bez psiholoģiskā nobrieduma, viens no svarīgiem aspektiem ir arī jūtu tīrība un nesamākslotība.
Tā kā spēj un prot mīlēt jauna meitene, ja tās vēl ir tikai pirmās vai otrās attiecības. Tik tīri, patiesi, skaidri…bez liekiem nosacījumiem un pienākumiem. Tā nespēj mīlēt dzīvē daudz pieredzējušāka sieviete.
Cik man ir bijusi pieredze, tad , jo pieredzējušāka meitene, jo sarežģītāk ar viņu dzīvot. It sevišķi, ja teksts randiņā sākas ar vārdiem: “Es neesmu nekāda naivā blondīne un uz mani neiedarbojas tas, tas un tas. Un es uzreiz pasaku, ka man ir tādi noteikumi, un nekādas rozā brilles nebūs!” …. Un tad es klusībā saku: “ Nu tad ej taču Tu …… ! ” ….
Ar gadiem cilvēki paliek cietāki, nocietina savu sirdi, vairāk pievēršas praktiskām lietām, naudai, labklājībai, drošībai un cītīgi strādā pie tā , lai neviens viņus vairāk nesāpinātu. Bēda tā, ja Tevi neviens nevar sāpināt, tad Tu nevienu nevari mīlēt. Skan jocīgi, taču man šķiet, ka tieši šī iemesla dēļ ļoti daudzi nesatiekas, un vēl vairāk pāru izšķiras. Vai, kas ir vēl sliktāk, dzīvo kopā pašu izveidotā murgā, jo dzīvojot atsevišķi nevar apmaksāt dzīvokli.
Visnejaukākais šķiet ir brīdis, kad viņš nezin, ko īsti grib, no šāda veida attiecībām. Meitene ir gatava viņa dēļ uz visu, taču viņš šodien saka jā, tad pazūd uz divām nedēļām….tad saka, ka mīl…pēc nedēļas viņš jau saka, ka laikam nekas mums nesanāks, Tu esi pārāk jauna un dumja….ir asaras un puņķi :D …. Viņi izšķiras, paiet laiks un viņi atkal sāk tikties…. Nenoteiktība un neziņa par rītdienu…tas , laikam ir visnejaukākais , kas var būt šādās attiecībās.
Un otrādi….viņa skraida pa tusiņiem, klubiem…tiekas ar draugiem…un viņ’to nevar izturēt, jo vēlas, lai viņa ir mājās, blakus….
Un, kad tās asaras žūst…..
Tu esi reiz uzticējies cilvēkam, kurš Tevi pēc tam izmet no laivas, diez vai Tu atkal ar tādām pašām jūtām kāpsi tajā viņa laivā…un vai bailes, ka viņš Tevi izmetīs atkal nenoēdīs Jūsu jūtas neatgriezeniski!? … Kādēļ tā dara vīrieši? Ja es neesmu viņam vajadzīga, ja viņam ir cita, kādēļ viņš mani vazā aiz deguna?
Visticamāk tādēļ, ka vīrietis ir iekarotājs. Un , ja reiz kādu virsotni iekarojis, tad vēlas, lai to sauc tikai un vienīgi viņa vārdā. Un, lai neviens cits tajā virsotnē nekāpj. Tā teikt, ja nav man , lai nav nevienam. Viņš ir greizsirdīgs un viņam ir nepanesami iedomāties, ka kāds cits varētu iekarot tikai viņam piederošu virsotni. Egoistiski un tik vīrišķīgi!
Un tādēļ viņš tur to meiteni sev cieši klāt, bet ne savās mājās…. viņš dod cerības, jo tikai tā var dabūt viņas labvēlību kādai kārtējai, kaislīgai naktij, kurā meitene sev gūst apliecinājumu: ”Viņš mani mīl! ” …..iespējams, ka tā….iespējams, ka nē.
Vīrieties ļoti labi saprot, ja pateikt meitenei patiesību…mīļā…Tu man esi vajadzīga tikai priekš…….. visticamāk šī meitene apvainosies un vairs kaislīgas naktis nespīd…bet viss bija tik ideāli.
Taču neskatoties uz to…ļoti daudzi riskē vēl un vēl…atkal un atkal uzkāpjot uz vieniem un tiem pašiem mīlas grābekļiem! Dodot kārtējo otro un trešo iespēju!
Un iespējams, tas ir pareizi…viņš dalās ar savu dzīves pieredzi, ar zināšanām, māca daudz jauna…savukārt viņa sniedz viņam savu jaunību un neviltotās jūtas…
Un sev es zinu, ka gadu starpībai nav pilnīgi nekādas nozīmes, ja cilvēki viens otru ir atraduši un viņiem ir labi kopā…. Jo neviens no mums nezin, cik daudz laika mums atvēlēts uz šīs pasaules ar šo cilvēku pavadīt un būt kopā….
”Viņi satikās jūras krastā piektdienas vakarā….tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņam 31 , bet viņai tikai 19 ….. viņi bija nešķirami, neskatoties uz vecāku aizliegumu un pūlēm viņus izšķirt……tas bija laimīgākais gads viņu abu dzīvē, kuru viņi abi pavadīja kopā…diemžēl tikai gads, jo kāzu dienā….kāzu mašīnas eskorts avarēja un viņi abi kļuva par eņģeļiem….. Un līdz ar viņiem izgaisa arī gadu starpība…un vai tā būtu iemesls, lai mēs nepavadītu kaut vai vienu, tikai vienu, bet vislaimīgāko laiku uz šīs zemes – KOPĀ !!! “
p.s.
Kāda ir Jūsu pieredze, attiecībās ar lielāku gadu starpību!? Padalieties :))) …iespējams, kādam noderēs.
Ar cieņu
Kaspars Pudniks
Ar visu to ka viņi abi ir invalīdi, bet turās braši 
