Atrodi skaisto2

Īsā laika pārdomas
02.04.2014
***

Pēdējā laikā, es bieži uzduros uz cilvēku domām par dzīvi. Par to, cik tā ir skarba, nežēlīga, kā tā no tevis pieprasa visu un pati nedod neko. Par to, ka dzīve ir viens vienīgs rožu lauks, kurā bez ērkšķiem neiztikt. Vai tas tā patiešām ir? Varbūt ne visiem, bet man it īpaši sanācis uzgrūsties negatīvisma strāvojumam, kas plūst cauri ne tikai maniem draugiem, bet arī nepazīstamiem ļautiņiem sabiedriskajā transportā.

Kapēc tad tas tā ir? Pēc ilgākām sarunām, es secinu, ka cilvēkiem problēmu nav. Drīzāk dzīve ir sūds dēļ bara instinkta, kas caurstrāvo sabiedrību. Gluži kā mazuļi, kad viens sāk bļaut – bļauj arī pārējie. Kad viens sāk sūkstēties, sāk arī pārējie. Visbiežāk cilvēkiem trūkst naudas. Šeit es nedomāju tikai jau nodeldēto aifona tematu vai jaunu mašīnu, vai zelta roleksu . Šeit es domāju cilvēkus, kuriem patiešām trūkst naudas ne tikai jaunai tējkannai vai tualetes poda birstei, bet arī pārtikai. Cilvēki raud, ka viņiem nav ko ēst, nav naudas. Un tagad tikai nevajag, ka es nezinu, kā tas ir un neko no tādām lietām nesaprotu. Īsi un skaidri par mani – esmu ne tādos vien sūdos dzīvojusi un mana agrākā dzīve manai psihei vēl joprojām ik pa brīdim liek manīt. Tātad es zinu, kā tas ir, kad ledusskapis un palodze tukša. Un es zinu, ka nauda šajā brīdī būtu ļoti parocīga. Vēl es zinu, cik ļoti cilvēkiem patīk iežēlināt vienam otru, lai nebūtu jāstrādā, lai varētu tikai saņemt. Tāda bija mana māte, un viņa nebija vienīgā. Kā tas izpaužas? Pieņems, ja cilvēks ir bezdarbnieks. Pa dienu kāds laiciņš starp vizītēm sociālajā dienestā un bezdarbnieku kantorī, kur jāimitē darbība. Starp šiem laikiem cilvēki neko nedara. Viņi klimst pa rajonu, parunā ar citiem savas kārtas pārstāvjiem, apreibinās vai iet mājās un guļ. Sociālais dienests viņiem piedāvā dažādu palīdzību. Patiesībā vidējais slānis nemaz nezin, cik daudz mūsu valsts nodrošina; drēbes, apavus, dažāda veida pārtiku, elektrību, pabalstus, kino un teātra biļetes, protams, ja ir tāda štelle kā LR pilsonība. Un, ja tā nebūs mūsu valstiņa, kas nodrošinās pārtiku, tad tā būs kāda privāta labdarības iestāde. Vajag tikai ņemt.

Par to kā saņemt, šobrīd neaprakstīšu. Ja kādam rodas interese, droši varat izteikt savas domas un uzdot jautājumus komentāros.

Tomēr, lai nenogrieztos no kursa...

Vēl ir cilvēki, kuri sūkstas par ģimeni. Nu, lūk, to gan es nekad nesapratīšu. Man pašai tādas ir bijušas vairākas. Katra savādāka. Nu, principā, tava ģimene ir tāda kā tu vai otrādi. Tu esi daļa no tās, lai kā tu vēlētos dažkārt no tās atteikties vai atšķirties.

Bieži gadās, ka tavi vecāki šķiras. Ko tad? Dusmoties un ienīst pasauli noteikti vajag. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka dusmas ir jāizlādē. Un labāk, kad apkārtējie tevi sapratīs nevis pēc desmit gadiem, kad nevienam vairs nekas nebūs skaidrs. Tomēr dusmoties nevajadzētu mūžīgi. Tas gandē nervus gan tev, gan tavai ģimenei, gan apkārtējiem. Turklāt, tavi vecāki nešķiras bez iemesla. Bieži meitas un dēli šādos brīžos kļūst ekstra egoistiski. Nu, ko – tagad vari aizdomāties, kā ir labāk – ja apkārt strīdas bez mitas, krāpj viens otru vai arī izšķiras, iespējams, atrod kādu citu sirdsāķīti, iespējams, nē. Ne vienmēr abas puses būs ieguvējas, bet vieglāk nekā pirms tam būs abām.

Nākamais ģimenes modelis – vecāki nemitīgi strīdas. Tas ir sāpīgi. It īpaši, ja viņi to dara tev aiz muguras. Šeit nekādas laimes formulas nav. Arī iepriekšējā nav un nākamajos nebūs. Vari sevi mierināt tikai ar domu, ka viņi nešķiras, jo vēl joprojām cer un mēģina kaut ko saglāb. Ne visas attiecības ir ideālas un, ko tu zini, varbūt tā tikai tāda pāris mēnešu krīzīte.

Eh, un tad vēl, ja tev nav ģimenes vai kāds no vecākiem trūkst (vienalga miris vai ne liekas par zinis, galvenā ir emocionālā saikne), nu, tad tev vienkārši nav lemts. Samierinies. Es zinu. Tas izklausās skarbi, bet, ja tu bez viņiem spēji nodzīvot līdz lasītprasmes un datorlietošanas prasmju apguvei, varēsi nodzīvot arī līdz mūža galam. Šī ir tā vieta, kur manuprāt lieliski iederētos viens labs amerikāņu rakstnieka K.Vonnegūta citāts:

‘’Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.’’

Pie šī citāta arī beidzas pasaules lielāko problēmu šķetināšana, jo pārējās ir dziļi individuālas un jāskatās no konkrētā rakursa. Protams, arī ģimenes lietas un naudas problēmas ir privātas, bet pastāv visiem. Neatceros, kurš to rakstīja un kur, bet manā galvā ir aizķēries vēl viens, iespējams, neprecīzs citāts:

‘’Vienīgais cilvēks, kurš nevarētu sūdzēties par izdzīvošanu ir līķis.’’

Ar to es vēlējos teikt, ka katra mūsu problēma, ne tikai ģimenes lietas un nauda, kas ir tie populārākie un lielākai sabiedrības daļai visvairāk aktuāli, bet arī kaimiņu būšana, nākamās skolas izvēle, darbs, atzīmes, attiecības ar kolēģiem, slims rada gabals, iesnas, neaudzināts kaķis un arī šis pats ne jaunākais aifons vai veca mašīna. Tās visas ir problēmas un tās visas mēs katrs turam citā vietā savā vērtību skalā. Es necenšos nevienu problēmu noliegt vai aicinu tās aizmirst. Nevēlos arī , lai skataties uz svešu problēmām. Nevēlos aicināt katru reizi, kad dzerat ūdeni domāt par Āfriku, katru reizi, kad dzirdat mūziku domāt par kurlajiem vai katru reizi, kad skrienat uz tramvaju domāt par invalīdiem. Nē. Es to nevēlos. Jums pašiem noteikti jau pietiek savu problēmu. Nav vērts akcentēt svešu.

Ko tad es vēlos? Es vēlos, lai pamani, cik tava dzīve ir skaista. Cik prieka pilna. Es nezinu, kur tu dzīvo - laukos vai pilsētā, guļamrajona labirintā vai centra mājā, viensētā vai sādžā – un man tas nav jāzina. Toties es zinu, ka tu spēsi savā tuvumā saskatīt vismaz simtiem pozitīvu lietu vai varbūt tikai vienu. Galvenais, ka tā liks tev pasmaidīt un uz savu līdzšinējo dzīvi paskatīties savādāk. Ar skatu uz leju. Vienmēr pagātni atstāj sev zem kājām, bet nākotni turi virs galvas, bet tagadnē urbies ar seju un ķermeni iekšā. Nepārtraukto kustību izbaudi kāpjot uz augšu stalti jo stalti, nesagumstot apakšai. Tai jau domāta tā atmiņa.

Kā saskatīt skaisto sev apkārt? Tas katram būs individuāli. Man tas nenāca nemaz tik viegli, kā, iespējams, varēja šķist. Tas notiek ar laiku. No sākuma, vienmēr vari uzsmaidīt Saulei vai Mēnesim, kad dodies savās gaitās. Vēlāk vari sākt ieraudzīt citus dabas brīnumus. Tagad ir pavasara laiks. Sniegs jau praktiski nokusis. Vari sākt meklēt pirmos tauriņus un meklēt pirmos pumpurus. Ne tikai dabā slēpjas skaistums. Klausies radio. Jautra dziesmiņa vai dziesma, kuru pavada patīkamas atmiņas - vienmēr uzlabo garastāvokli. Skaties apkārt. Ievēro apkārtējos. Dažkārt cilvēki viens otram neapzināti sūta pozitīvismu. Vienmēr uzsmaidi atpakaļ kasierei veikalā vai garām skrejošajai meitenei steigā. Vai vispār – smaidi pats visiem apkārt ! Cilvēki redzēs, ka smaidi tu – sāks smaidīt arī paši. Bara instinkts. Tomēr ne viesiem izdodas izrauties no darba steigas vai datora krēsla. Ko darīt tad? Saskati skaisto tepat mājās. Cik bieži pēcpusdienās iespīd skaistā saule pa logu veidojot okerīgu ēnu, cik bieži tev dažkārt kāds pienes kādu maizīti vai kafijas krūzīti, cik bieži tavs kaķis tev pieglaužas vai datorā uzroc kādu senu bildi. Un tajā brīdī, ja tev galīgi nekā nav. Atceries, ka Dievs tevi mīl. Viņš sūtīs tev kādu uzmundrinošu ziņu. Jāmāk tik saskatīt. Pavasarī tas būs saules siltais pieskāriens, par, ko parasti pukojas, jo spīd saule acīs. Ziemā tas būs sniegputenis, kas liks sniegpārsliņām griezties straujā dejā tev apkārt, kas tev parasti nepatīk, jo visi mati ar sniegu un tas pretīgais ziemeļu vējš. Rudenī tās būs krāšņās lapas, kas nosedz zemi, kuras parasti pēc lietus paliek slidenas.

Eh, saskati skaisto un piever acis defektiem, jo bez tiem tu nespētu novērtēt skaistumu.