Atkarība: SAJŪTAS13

Labdien visiem!

Tiešām prieks, ka mani iepriekšējie raksti ir lasīti un paldies par daudzajiem komentāriem, gan labajiem, gan sliktajiem, abi motivē doties uz priekšu!

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Cina-ar-atkaribu/876342 (Pirmā daļa, ievads visā)

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Cina-ar-atkaribu-turpinajums/876418 (Turpinājums, īsumā par to, kāpēc labāk, kaut vai vēlu, bet beigt spēlēt)

Jāsaka godīgi: vēljoprojām neesmu spēlējis, kas mani priecē. Lai vai nespēlēšanas laiks tikai kāda nedēļa, tomēr tas priecē pamatīgi. Tādēļ paldies par ieteikumiem un atbalstu.

Šodien gribu pievērsties tam, kādas bija sajūtas spēlējot, zaudējot, uzvarot.

Teikšu tā: vienmēr jau iegāju ar domu, ka uzvarēšu, bet, protams, ieejot noteicu arī limitu: cik varu zaudēt, kurš gandrīz nekad netika ievērots. Ieejot iekšā spēļu zālē sajūtas ir patīkamas: tumšs, intīma atmosfēra, skaņas, kuras liecina par uzvarām, drīkst smēķēt, kafija bezmaksas, personāls laipns, naudas klātesemība jūtama. Sākumā palūdzu parasti kafiju, sagaidīju, paņēmu un tad gāju spēlēt. Sākumā, protams, ieliekot naudu uzreiz cerēju uz brīnumiem, dažreiz arī tie gadās uzreiz, uzreiz daudz uzvari, un tiešām šķiet, ka zaudēt nevaru, bet pārsvarā ieliktā nauda, tā nauda, kuru itkā drīkst tērēt, ātri pazūd, un itkā ''mierīgā kafijas padzeršana'' beidzās. Uzreiz šķiet, ka vajag atspēlēt, paaugstināt likmes, iegūt vairāk un iziet kā uzvarētājs. Varu teikt: jā, ir bijušas reizes, kad ejot uz maksimumu, lielu likmi, ir atgūts zaudētais+ vēl nedaudz klāt, bet tas noticis labi, ja 1 no 10 reizēm. Pārsvarā naudu pazaudēju daudz, daudz vairāk kāds bija zaudējuma limits.

Tātad, pēc nelielas summas zaudējuma šķiet, ka tepat jau tā uzvara lielā ir, likme tiek paaugstināta, veidojas stress, saspringums, un atpūtas elements man tika pazaudēts. Gāju uz maksimumu, mainīju aparātus, cerēju uz kādu veiksmi, uz ko grandiozu. Vienmēr gribējās ne tikai uzvarēt, bet gan grandiozi uzvarēt, tā ka izeju ar stipri lielu uzvaru. Tas gadījies ļoti reti, salīdzinājumā ar zaudējuma reizēm. Es pat nevaru izteikt vārdos, cik slikta man bija tā sajūta, kad ir pazaudēts gandrīz viss, kas makā atradies. Ir grūti šo sajūtu noraksturot: bezspēcība, dusmas uz sevi, bēdas, skumjas. Pēc tam likās: kāpēc neapstājos laicīgi, kāpēc spēlēju tālāk? Bet tajā brīdi jau tādas domas nav, ir tikai doma un cerība, ka uzvarēt var, nedomāju par to, vai nauda nav vajadzīga citām lietām, nē, es vienkārši spēlēju un cerēju. Dažreiz arī tas viss notika ļoti ātri: šķita, ka liela summa, bet likme liela, un vairāk kā kādu pusstundu nemaz nevajag, jo viss tiek atstāts, un viss. Bēdīgs pēc tam varēju doties mājās, neko negribēju darīt un nākamos rītus bija tādas kā morālas paģiras, bija ļoti grūti.

Šo saspringuma iemeslu dēļ es ļoti vēlējos no atkarības tikt vaļā, jo tā man nebija atpūta, tie bija smagi, stresa pilni brīži. Es neiesaku spēlēt, jo dzīve ir ļoti laba bez nevajadzīga stresa, satraukuma un domām par to, kur nopelnīt naudu, bēdām un pārmetumiem pret sevi par pazaudēto.

Kā vienmēr: gaidu komentārus, savus stāstus. Lai visiem jauka diena!