Es dzīvē esmu daudz kur bijis, esmu daudz ko darījis. Kad biju jaunāks (tagad man ir 33) nevarēju iedomāties 5dienu bez dzeršanas tusiņiem, es neteiktu ka biju laimīgs, arī tagad nevaru teikt ka patiesi būtu... Izmantoju katru lieku izdevību izkauties, lauzt kārtējo reizi degunu, žokli... Varbūt tā bija ka pašam sevis apliecināšana, kā pierādīšana ka es nebaidos, jo pamatskolas gados es bieži tiku apcelts, apsmiets, un vidusskola un vēlākais laiks bija laiks kad gribēju visiem pierādīt pretējo. Bet laiki manās un es aprecējos, man piedzima bērns. Vērtības mainās. Kad piedzimsts bērns tam laikam ir jābūt pašam laimīgākajam brīdim uz pasaules... Jā tas bija aizkustinoši un skaisti, bet es apzinājos ka tam nabaga mazajam bērnam, manam lolojumam, būs jāiet cauri tam smagajam procesam ko saucam par dzīvi, un tas mani nomāc.... Es dzīvi uztveru kā karu, kurā Tu apzinies ka būs ciešanas, būs nāves tavu apkārtējo vidū, būs pārdzīvojumi un sāpes, bet ir jāceļas un jāiet tālāk, jo kādu dienu var pienākt brīdis kad taviem tuvajiem ir vajadzīgs plecs uz kura atbalstīties, un kādudien šis plecs būs vajadzīgs arī Tev... Var padoties šīs kaujas vidū un teikt - Viss man pietiek... Es ļoti ceru ka ir jābūt Dievam, ja Dieva nav tad es vispār dzīvei kā tādai neredzu jēgu. Ja Dievs ir tad viņš šādu padošanos kaujas vidū var nesaprast...
Tādēļ mums ir jādzīvo, jāturpina katram sava cīņa un jācer ka tiksim apbalvoti, ja ne dzīves laikā, tad vismaz pēc tās...
