Teikšu kā ir – grāmatu „Astoņi kalni” gaidīju jau kopš dienas, kad tās tulkotājs Dens Dimiņš kādā sarunā par to ieminējās. Vēlāk tiku vaicājis Egitai, kad tā iznāks, bet īstas skaidrības toreiz vēl nebija. Tā nu atlika vien gaidīt, un vasaras viskarstākajās dienās tā tika izdota un ar savu skaisto vāka noformējumu uzreiz apbūra. Tas saglabāts gluži kā oriģināls, par kuru internetā jau iepriekš sajūsminājos, cerībā, ka arī latviskais izdevums būs tieši tāds pats.
„Mans tēvs devās uz kalniem pa savam. Viņš nebija diez ko noskaņots uz apceri, jo vienmēr bija spītīgs un pašpārliecināts.”
Paolo Konjeti grāmata “Astoņi kalni” ir brīnišķīgu dabas skatu aprakstu piesātināts stāsts. Lasot lieliski uzrakstīto un tulkoto darbu, ir viegli kļūt par vienu no šī stāsta varoņiem. Un tieši tāpēc arī es aizvedu grāmatu līdzi uz kalniem. Tiem pašiem, kuros kāpa arī romāna varoņi. Tikai viņi to darīja otrpus Alpiem, teju 400 kilometrus uz dienvidiem. Bet tam jau nav nozīmes, jo kalnos bijām mēs visi...
„Viens bija skaidrs: tēvs tā arī nav sapratis, ka mājās palikušajiem nav iespējams nodot sajūtas, kas gūtas kalnu augstumos.”
---
Pjetro vecākiem ir īpaša mīlestība pret kalniem. Zēns bieži nojauš vecāku skumjas, kad tie pilsētā pamana un runā par kalniem, vai atceras savu dzīvi, kas bijusi pirms tās, par kuru zina viņu dēls. Abi uzauguši laukos, bet dažādu iemeslu dēļ pārcēlušies uz dzīvi pilsētā (Milānā). Ģimene ik vasaru dodas kalnos, katrs pa savam – tēvs dodas garos pārgājienos, ikreiz izvēloties citas virsotnes, kuras sasniegt. Māte iepazīst ciemu un tā iedzīvotājus. Kad ģimene ierodas Granā – teju pamestā pilsētā ar padsmit iedzīvotājiem –, viņi kļūst par daļu šīs kopienas. Pjetro iepazīstas ar Bruno – Granas pēdējo bērnu, kas savu ikdienu aizvada ganos. Starp viņiem izveidojās īsta draudzība, lai gan satikties ļauts vienīgi vasarā.
„Pieaugušajam bērnībā mīlētas vietas var likties pavisam citādas, tās var sagādāt vilšanos vai arī atgādināt par to, kas vairs neesi, un uzdzīt lielas skumjas.”
Neviļus šis stāsts man atgādina manu bērnību, kuru vasarās pavadīju pie omes laukos. Tā bija mežiem ieskauta viensēta, kur puse mājas bija omei, bet otra puse piederēja citai ģimenei. Zēns, kurš tur dzīvoja, bija draugs, kuru arīdzan satiku tikai vasarās („[..]mūsu draudzība šķita mitināmies vienā vienīgā mūžīgā vasarā." ) Bērnībai izbeidzoties, pārtrūka mana braukāšana pie omes un tādējādi arī draugu satiku vairs retu reizi...
„[..] no vecākiem biju mantojis domu, ka jaunībā pienāk tāds laiks, kad ir jāatvadās no vietas, kur esi dzimis un audzis, un jādodas nobriest uz citurieni...”
---
Stāsts ir pilns krāšņu aprakstu un izjūtu. Ikviens, kas ir bijis kalnos, nojauš, cik skaisti tajos ir būt. Mīlestība pret kalniem brīžiem mēdz būt neizprotama, tāpat kā mīlestība pret daudz ko citu. Šis no tiesas ir brīnišķīgs stāsts par draudzību, kalniem un attiecībām ar ģimeni. Tajā ielikta dvēsele. Un tieši tāpēc (kā rakstīts uz grāmatas 4. vāka) autors par šo darbu ir saņēmis vairākas godalgas un grāmata „ilgāk nekā gadu ieņēma pirmās vietas Itālijas bestselleru topā.” Izcils un baudāms garadarbs.
„Viņa brīdi klusēja un tad vēl piebilda: – Domāju, ka tā ir tava izvēle. Un ka agri vai vēlu tu noguris no vientulības un tad sev kādu atradīsi. Bet tu pats esi izvēlējies šādi dzīvot, tātad viss ir kārtībā.”
