Armija.15

Sveiki visiem. Tātad esmu meitene man ir 16 gadi. Mana dzīve nemaz nav bijusi viegla. Līdz 16 gadiem ir bijuši gan kritumi gan kāpumi. Esmu piedzīvojusi daudz. Varbūt pat dažas lietas nebūtu vajadzējis. Bet kā ir ir. Pagātni neizmainīt. Es jau 11 gadus dzīvoju audžuģimenē. Paldies Dievam man ir ģimene.
Bet raksts nav par mani vai manu ģimeni. Raksts ir par manu puisi. Puisis jauks, gādīgs. Saprotošs. Mīļš. Nav par ko sūdzēties. Vienīgais bet.... Viņa sapnis ir iestāties armijā. Viņam tas arī izdosies ir atlikuši vien daži mēneši līdz tam. Bet lūk lieta tāda. Daudzi sāk domāt ka esmu ar viņu naudas dēļ. Skumji. Jo kad iepazināmies nekā tāda nebija. Man ir vienalga par to sasodīto naudu. Man ir vienalga cik viņš pelna. Bet reizēm asi iedur tās frāzes kuras dzirdu no citiem.
Es viņu protams mīlu. Un to skaidri apzinos. Bet ir grūti. Būt ar cilvēku kuru tik reti satiec. Un tad ļoti sāp. Bet katram savs ceļš paredzēts. Man tas laikam ir īpaši grūts. Itkā jau liekas nekas grūts. Bet kad viņš ir prom mācībās. Tas tiešām ir grūti. Un reizēm es pat nezinu kad viņš būs atpakaļ. Un kad viņš atbrauc atpakaļ reizēm es viņu nepazīstu. Viņš liekas tik dusmīgs. Jā nogurums dara savu. Bet pat tad kad viņš ir noguris viņš nav tāds izņemot brīžus kad atbrauc no mācībām. Visu vēl vairāk sarežģī tas ka viņš atbrauc un noslēdzās sevī. Es pajautāju ka jūties? Atbildes vietā izskan klusums un nopūta. Tādos brīžos man vai sirds lūzt. Jo es zinu to ka viņam ir grūti. Bet es tur nekādi nevaru palīdzēt. Es esmu bezspēcīga. Es nezinu kā viņam palīdzēt.
Bet tad paiet laiks un viņš atkal smaida no rīta pamostoties. Kārtīgi sabučojot mani. Sakot ka mani ļoti mīl. Es dievinu šo sajūtu. Un tā nepazūd. Es viņu mīlu arvien vairāk un vairāk. Ar viņu jūtos kā septītajās debesīs. Nemaz nezinu ko bez sava mīļuma darītu. ..