Izrāvos no darba uz dažām minūtēm, lai saulainajā 15. jūnija pievakarē aizmītu līdz Kr. Barona ielai, kur tajās dienās no jauna vērās vaļā grāmatnīca „Jānis Roze”. Apskatījis veikala iekārtojumu, uz jaunuma galda pamanīju grāmatu, uz kuras vāka bija viens smaidīgs latviešu pāris. Atceros, kaut kad kaut kur biju lasījis šo ceļotāju ierakstus, bet ne tik intensīvi, lai zinātu, kas ir kas. Bet tā kā grāmatas (arī stopēšana) ir mana kaislība, mani ļoti ieinteresēja un uzrunāja šī grāmata, kuras nosaukums bija „Ar stopiem apkārt pasaulei. Ziemeļamerikas kokteilis”.
Tā kā grāmatu bija izdevuši paši ceļotāji, es nekavējoties aizrakstīju tās autorei Lainei Pērsei un jau nākamajā rītā saņēmu atbildi ar jautājumu – kā man ir ar laikiem nākamajā nedēļā? Tad nu pēc nedēļas mēs tikāmies Spiikiizi telpās (Kr. Valdemāra ielā 17a) un nepiespiestā gaisotnē aprunājāmies par dzīvi, grāmatu un ne tikai. Kā jau vairums šādu ceļotāju, arī Laine bija ļoti jauka un smaidīga meitene, brīvi stāstot par visu, kas saistīts ar šo gana trako ceļojumu, kas tagad ir lasāms arī grāmatas formātā. Todien arī tiku pie grāmatas. Un tā ir tikai pirmā daļa no piecām. Jau pavisam drīz būs nākamā – Dienvidamerikā piedzīvotais. Pats es tobrīd biju tik ļoti apkrāvies ar grāmatām, ka pie Laines aprakstīto piedzīvojumu izlasīšanas tiku tikai jūlija izskaņā...
---
Grāmatā, kuru Laine veltīja man un Spiikiizi (tā ir vieta, kur var mierīgi pasēdēt un palasīt šo un arī citas labas grāmatas, kā arī iegādāties dažu labāko izdevēju grāmatas par gana draudzīgām cenām), ir ieraksts „Lai katra diena koša un radoša.” Vēl pirms tiku izlasījis šo piedzīvojuma kokteili, 28. jūnijā aizbraucu uz Dēkaini, kur notika stāstu vakars saistībā ar šo grāmatu. Pasākums bija ļoti tīkams un interesants. Tajā iepazinos arī ar otru ceļotāju – Arturu. Pēc pasākuma sanāca uzkavēties Dēkainī un uzklausīt ne tikai stāstus no šī garā ceļojuma, bet arī dažu labu stāstu no citiem, kuri bija ieradušies uz pasākumu. Bet šoreiz ne par to.
---
Viss vienmēr sākas ar ideju. Un arī šī grāmata sākas ar vērienīgu ideju par pasaules apceļošanu. Protams, tas nemaz nav tik vienkārši, bet Laine ar Arturu ir tam gatavi un 2015. gada 1. oktobrī uzsāk savu ceļojumu (to viņi noslēdza 2017. gada 10. martā), dodoties uz Stokholmu, lai no turienes lidotu uz Ņujorku. Nokļūdami Amerikā, abi ātri atskārst, ka ar paredzēto dienas budžetu būs krietni par maz un tikai pieklājības pēc tiek apēsts beigls (sāļais virtulis), kurš maksā veselus 9 dolārus.
„Ņujorka – tas ir kas milzīgs! Gigantiskas ēkas skatās no augšās, lai gan saskatīt mūs tās nevar – esam iejukuši cilvēku pūlī, kas virpuļo apkārt. Visi skrien, kaut kur brauc. Katram savas darīšanas. Un tur esam mēs, mēģinot nofiksēt šo mirkli savā prātā. Vienīgie, kas apstājušies šajā skudru pūznī, kur kustība nekad nerimst.”
Nodzīvojuši vēl pēdējo dienu kā tūristi, abi nu top par ceļotājiem un apmulst, jo „pasaulē ir pilsētas, kurām nav tās robežas, no kuras sākas parastais ceļš, kur stāvēt un stopēt.” Seko viens piedzīvojums pēc otra, viena valsts pēc otras. Vietējiem pasaule rādās daudz bīstamāka un reti kurš tā pa īstam saprot abus stopētājus. Bet cilvēki ir gana draudzīgi un palīdz pat ar naudas dāvanām, kuras ceļotāji pieņem negribīgi. Dažbrīd stāsti ir tik neticami skaisti, ka tā vien gribas pašam mest somu plecos un pazust pasaules plašumos. Reizi pa reizei to arī daru, tikai man tās nereti ir vasaras, kurās aizbēgu ar velosipēdu. Kāds reiz teica, ka tādējādi es nespēju izbaudīt visus sīkumus pilnībā. Varbūt. Tomēr es varu dienas laikā apskatīt daudz vairāk vietas, piedzīvot vairāk no gribētā un galu galā tikt tālāk nekā ejot. Grāmata gan nav par iešanu, bet stopēšanu. To es nekad neesmu izmēģinājis citviet, tikai Latvijā. Reiz gan sanāca mazu gabaliņu pabraukt arī Vācijas dienvidos, bet tas bija līdzīgi kā Latvijā un no manis neprasīja nekādu izdomu un piepūli. Laine ar Arturu gan pamanījās paveikt kaut ko apskaužami skaistu... Redzēt pasauli... Un par to pastāstīt arī citiem...
---
Līdzīgi kā tas ir ar ceļošanu, arī tāda veida grāmatas aprakstu ir pagrūti uzrakstīt tik piesātinātu, cik tas patiesībā ir, jo tikai esot klāt tu vari izbaudīt to, ko ir izbaudījuši viņi abi. Pats esmu bijis vietās, kuras aprakstīt ir grūti, vietas, kuras ir jāredz paša acīm. Lainei nereti sanāk stāstus izstāstīt tik sulīgi un aizraujoši, ka netraucē pat retu reizi ielaistās gramatikas kļūdas. Katra lapaspuse aiznes aizvien tālāk pasaules dzīlēs un tu, lasītājs, vari tikai brīnīties par to, ko piedāvā šī zemeslode, ko piedāvā Ziemeļamerika. Jau Štatus vien izbraukāt ir kaut kas vienreizējs. Par to esmu sapņojis jau kopš skolas laikiem, kur ģeogrāfija bija mans mīļākais priekšmets, par to sapņoju arī lasot Džeka Keruaka grāmatas (ne tikai „Ceļā" ), kurās vienmēr bija ceļošanas gars. Un pat tad, kad ģeogrāfija bija mans mīļākais priekšmets, es pamanos nezināt dažas no valstīm, kurās abi ceļotāji ir bijuši. Bet, izlasot grāmatu, nepārmet sajūta, ka arī tu esi bijis kopā ar viņiem, ka esi piedzīvojis šī ceļojuma skaistumu un grūtības. Starplaikā, kamēr pie lasītājiem nāk pārējās grāmatas, vari atlaisties dīvānā un nedaudz pasapņot... Vai arī ņemt mugursomu un aizstaigāt kaut vai tepat līdz kādam purvam, rezervātam, kādam miestam, kurā nav būts utt.
Grāmatā bez visa tā ir arī ceļojuma maršrutu kartes, tabulas ar apmeklētajām vietām, īsa un noderīga informācija par katru valsti, kurā abi ceļotāji bijuši, 58 krāsaini attēli, kas ļauj ieskatīties kaut nedaudz tajā, ko abi „trakie” sastrādājuši. Netrūkst arī atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem, ceļojumu somas satura rādītājs, nodaļa par stopiem, kā arī noderīgu mājaslapu adrešu pārskats. Tā nu ar nepacietību gaidu turpmākās ceļojumu grāmatas...
Meklējiet viņus ŠEIT!
vēl dažas ir palikušas 