Šis raksts būs par abortu. Un arī stāsts par mani. Katram ir tiesības dzīvot kā viņš grib. Arī mana māte tā darīja.
Jauna, pati būdama bārene viņa iemīlējās, palika stāvoklī, tālajos deviņdesmitajos un ar mazu punci gāja pie altāra. Vecāko bērnu viņa nolēma paturēt, jo vīramāte neatbalsta abortu ar pirmo bērnu, tā sieviete varot palikt neauglīga.
Gāja laiks, cerētā laime juka, un brīdī kad viņas laulība karājās mata galā, ar vecāko bērnu pie rokas, viņa saprata ka ir stāvoklī ar otru bērnu. Vīrs gandrīz jau viņu pametis, dzīves vieta nav, darba nav, un ir arī jauns pielūdzējs, kurš piekritis pieņemt jau esošo bērnu. Bet ko darīt ar otru? Kādu dzīvi var piedāvāt gaidāmajam bērnam?
Sieviešu konsīlijs, ar vecvecmammu priekšgalā, nolemj ka jāveic aborts kamēr vēl nav laiks pāri. Pirmo reizi viss neiet tik gludi, jo kā izrādās ka ir jau nepilni trīs mēneši, un aborts mājas apstākļos, ar novārītu gumijas cauruli (ar to senāk vaica arī kuņģa skalošanu), kuru ievada dzemdē, atver bērna augļa apvalku un bērns izkrīt. Sāpes un asiņošana ir liela. Veselu mēnesi mana māte mokas ar aborta sekām, un ir ļoti izvārgusi.
Ir atrasts dzīvoklis pilsētā, mantas sakārtotas, bet māte saprot ka kaut kas nav tā. Vēders ir stingrs, un mazliet pat piepacelts, mēnešreizes, nav tikai visu laiku kaut kas smērējas. Viņa aiziet pie ārsta, un tur konstatē, ka viņas aborts nebija pilnīgs. Bērns ir. Visām sievietēm acis lielas, jo bērns taču izkrita!
Atkal savācas konsīlijs, tiek piemaksāts ārstam, šoreiz visam jābūt gludi, jo ir jau laiks mazliet pāri. Māte velaizvien ir vārga, un kur viņa liks bērnu? ja tāda nīkule paņems un dzemdībās vēl nomirs? Tad divi bērni paliks bez mātes!
Māte sāka mani nieredzēt. Viņa gribēja lai es pazūdu, jo viņai jādomā par vecākā bērna nākotni, es ar savu sīksto dzīvībiņu biju kā skabarga viņas dzīvē. Un kam viņai vajag bērnu no vīrieša kas viņu pameta? Tā būšot labāk arī man, jo nav labi bērnam augt izjukušā ģimenē.
Viss ir sarunāts, mašīna gaida, mana māte iziet no mājas lai brauktu uz "dzemdes dobuma abrāziju", slimnīcā. Bet tur pēkšņi par brauciena iemeslu uzzina mans vectēvs, un viņš piedraud, ja mana māte mani nogalinās, tad viņš patrieks viņu no mājas. Pretī sieviešu korim - tā būs labāk bērnam - atskan frāze: "Katram ir tiesības dzīvot, un kā jūs, bābas, varat zināt kas no tā bērna izaugs?! Jūs, sava cēlākā mērķa vārdā, varat nogalināt topošu ārstu, vai kolosālu mūziķi, zinātnieku! Sievietes kara laiks stimulēja uz vēl lielāku dzemdēšanu, kaut bumbas krita no gaisa, bet jūs to darat dēļ laulības škiršanas!"
Opaps bija drastisks. Viņš izglāba manu dzīvību. Dienā kad es piedzimu, ārsti konstatēja ka es nebūšu pilnvērtīga, jo piedzimu asimetriska un ļoti vārga. Tas bija dēļ iekaisuma, dzemdē, grūtniecības laikā laikam placenta labi nestrādāja.
Gāja laiks, un mani tiešām atzina par nepilnīgu, māte to nevarēja paciest, un savu nerunīgo un lēnīgo bērnu pameta. Man bija 4 gadi, kad Māte aizbrauca, ar māsu pie rokas, un arī tēva nebija.
Paliku apaļa bārene.
Vectēvam pārmeta, par to ka neļāva mani izabortēt, un viņš visiem par spīti mani adoptēja.
Kad man bija 6 gadi, pirmo reizi sāka parādīties mani talanti, asimetrija manā izskatā izlīdzinājās, un ome pamanīja, ka es labi dziedu un zīmēju.
Vēl vēlāk man atklājās laba atmiņa un vēlme mācīties, es lētām sāku interesēties par zinātnēm, un vēsturi, daudz lasīju.
Paliku laimīgs bērns, kaut vecā lauku būdiņā, bet man bija lieli nākotnes plāni. Es ticēju ka es būšu laimīga. Skumjas par vecāku trūkumu, un raudāšana naktīs, izzuda, jo es zināju ka kādu dienu patibūšu mamma un varbūt sieva 
Kad man palika 12, es uzzināju šausminošo patiesību. Mani no sākta gala, gribēja un pieņēma tikai opaps. Abas tantes arī mani labi pieņēma, jo bērns tak nav vainīgs, ja piedzima tad jārūpējas. Mani līdz sirds dziļumiem satrieca, fakts, ka mani vēl nedzimušu gribēja nogalināt. Es nespēju izprast ar ko esmu sliktāka par vecāko māsu, un jaunāko kas mātei piedzima gadus vēlāk pēc manis. Ko es tādu nodarīju? Kapēc esmu tik slikta, ka pat miesīga māte mani negrib?
Manu sirdi salauza tikai tas fakts, ka māte, gribēja manu nāvi, un es nēesmu mīlama. Es taču neprasīju lai mani uztaisa! Pārējais man viss bija vienalga, viss likās sīks.
Pēc jaunajiem atklājumiem, nolēmu pamest vietu kur biju traucēklis. Mācības pasliktinājās.
Es pat satiku puisi ar kuru sadraudzējos, un viņš bija dzimis caur izvarošanu. Viņa māti no darba nākot bija izvarojis kautkāds piedzēries kretīns, bet viņa izlēma dzemdēt. Vēl trakāk bija ka puisis bija pēc izskata sava tēva kopija, un viņa mātei bija dienu dienā, jāskatās sejā sava izvarotāja kopijai. Tobrīd es sapratu ka nēesmu pati nelaimīgākā uz pasaules. Ir situācijas trakākas.
Puisis bija ļoti korekts un zolīds, vīņš darīja visu lai mātei viņa māte būtu laimīga, viņš viņu mīlēja. Kādu dienu satiku viņa mammu kad abi stāvējām pie veikala, un viņa man pateica frāzi kas man vēl tagat galvā skan " Jānis(Vārds meinīts) ir vislabākais kas manā dzīvē bijis, kaut no sākuma to neredzēju, viņa piedzimšana man atnesa to kas manā dzīvē tik ļoti trūka."
Jāņa māte bija nemīlēta visu dzīvi, un pastarīte alkoholiķu ģimenē, maza auguma, trausla, draba nodzīta sieviete, kas dzemdēja vien 17 gadu vecumā.
Vēlāk uzzināju, ka Jānis 15 gados bija smagi piekāvis savu tēvu, kad uzzināja kādā veidā viņš ienācis pasaulē.
Viņš atriebās pat savas mātes pārdzīvojumu , 16 gadu vecumā.
Tagat pati esmu mamma, un sieva. Es nēesmu ideāla bet esmu laimīga. Negribētā bērna zīmogs vairs neguļ uz manis, bet esmu kategoriski pret abortiem.
Kapēc? Jo cilvēks vienmēr meklēs attaisnojumu savai rīcībai, lai mazinātu vainas apziņu. Nedrīgs nogalināt "embriju", jo nevrarat zināt kas no viņa izaugs. Pat ja iet grūti, viss ir pārejoš. Jānis tagat dzīvo ārzemēs, un viņa mamma arī. DZīvo labi, kaut sākumā, viņi dzīvoja trūcīgi. Jānis reiz teica, ka viņam vienalga ko citi pret viņu jūt un domā, mamma viņu neatstūma, un tikai tas ir savarīgi.
Jā gan man, gan Jānim nebija viegli tikt pāri šim negribētā bērna zīmogam, bet ja tu dzīvo, tev ir cerība, ka kaut kas var mainīties, bet to kas ir miris, to vairs neatgriezt, un nekad neuzzināt kas no konkrētā "embrija ar pataloģiju" būtu izaudzis. Pat visprecīzākās analīzes nevar 100 % pareģot nākotni.
Katram ir tiesības dzīvot.
(Stāsts nav izdomāts.Bet konfidensialitātes nolūkos dažas nebūtiskas detaļas pamainīju, kuras būtībā kopējo stāsta domu nemaina.)
