Izlasi aizkustinošu stāstu par to, kā mēs esam spējīgi iemīlēt cilvēkus un uz ko esam gatavi viņu dēļ.
Bija meitene, kurai bija ļoti mīlošs puisis – viņš vienmēr bija viņai blakus, bija gatavs palīdzēt, kad vien tas bija nepieciešams. Neko nežēloja viņai un rūpējās, cik vien ļoti tas bija iespējams. Bet bija viena problēma – meitene bija akla.
Viņa nespēja paraudzīties uz dzīvi no skaistās puses. Viņa ienīda sevi un visus, kas viņai bija blakus – un viss tikai tādēļ, ka viņa bija akla. Meitenei bija ļoti grūti pieņemt šo dzīves netaisnību. Lai arī dažkārt viss šķita labi, lai arī viņai bija mīlošs draugs, viņa nespēja priecāties par savu dzīvi.
Pēc kāda laika puisis bildināja viņu, bet viņa teica: “Ja vien es spētu redzēt pasauli, es tevi precētu.”
Tad kādu dienu atradās acu donors, un meitene beidzot varēja redzēt visu. Dzīvei parādījās jēga. Viss, ko viņa vēlējās, bija satikt savu draugu – un kad tas notika, viņš atkal viņu bildināja. Bet meitene skatījās viņā ar neizpratni un saprata, ka arī viņš ir akls, tādēļ atteica bildinājumam. Viņa pasaule sagruva, bet viņš aizgāja un vēlāk uzrakstīja mazu vēstuli meitenei:
“Vienkārši parūpējies par manām acīm, mīļā!”