8 gadi svešumā11

Esmu Pavārs. Ārēji atturīgs un vienlaikus dziļi emocionāls un aizskustīnoš darbs. Tātad, pēc ilgām pārdomām es kļuvu par kuģa pavāru, stjuartu. Uzreiz zināju ka nevēlos nekādus prāmjus un izklaide mani nevilināja. Zināju kādi ir apstākļi un burzmā. Tiku uz mazas tupeles kura laiski plunčajas tepat starp Latviju un Dāniju. Komanda bijām kādi 12 cilvēki, pārsvarā krievu tautības bet tas ātrumu nemazināja, vis bija lieliski ka man šķita, un alga tajos treknajos gados un mana 21 gadu vecumā bija iespaidīga. Tā, nu es gadu vai vairāk peldēju un gatavoju ko nu vien prātu, protams pilnveidoju prasmi un veidoju savu stilu šinī māksla. Uzradās pazīšanās, draugi, uzradās vēlme uzkāpt uz kāda lielāka un nopietnāka kuģa. Tā nu sūtīju cv kur tik varēju. Latvijas kuģniecība atsaucīga bija un pierakstīja mani uz teju tīko ūdeni ielaista kuģa Rīga. Parametrus jau neatceros bet sajūta ar iespaidiem savijas viena liela lepnuma. Tādu virtuves aprīkojumu vēl šodien dažos labos restorānos neatradīsi. Bijām 17 cilvēki kuģa apkalpe, dažādas tautības. Kuģis tā arī Latviju neredzēja, bijām pierakstīti zem Panamas karoga. Nu tad arī sākās pasaules izzināšana. Pabiju daudzas valstis, iemācījos gatavot daudz/ātri/kvalitatīvi/dažādi. Vēl šodien nožēloju ka aizgāju no šī kuģa. 2 ar pusi gadus noņemos uz šī kuģa klajā. Pārsvarā bija sarkanā jūra bet bija arī okeāni un ostas pēc ostas. Strādāju līdz sajūtu ka spēšu vienatnē gatavot komandai nu jau uz vēl lielāka kuģa bet ar mazāku komandu. Domāts darīts, emirātos bija mūsu aģents kuram arī pastāstīju savu vēlmi, šīs vecis bija ar olām, vīrs un vārds. Pēc mēneša jau tiku atsaukts uz 356 metru garu, 2008 gada ražotu modernu LNG kuģi "mozah" nu tik būs, nu tik cepšu un vārīšu. Mana pārziņā 11 cilvēki. Un mēs 2, es ar stjuartu. Tīko atdeva tauves ostā es bikses teju piekrāmēju no bailēm kāda tagat atbildība guļ uz mana 1.71 augumā. Veseli 4 mēneši būšu te, starp filipīnās un vācijas cilvēkiem, kurus nemaz nepazīstu. Pietam kapteinis riktīgs maita likās sākumā, jau ostā kad proviantā sarakstu ieraudzīja, kliedza uz mani. Nodomāju ka roltonus konteineri vajadzēja labāk no krieviem nopirkt un būtu miers. Bet tā sajūta bija briesmīga, un ar katru minūti jūtu mezglu pieaugumu. Un kad locis atstāja mūsu kuģi es vispār jau gribēju sašķelt savu galvu pret enkuri. Beigu beigās vis man izdevās. 4 bezrūpīgi gadi viena un tajā pašā kompānija, uz viena un tā pašā kuģa. Ir nopelnīta cieņa, uzticība, respekts. Ir bijuši strīdi un vēl visādi brīnumi, raibi katra ziņā. Argentīnā gandrīz nomiru, man 300 jūras jūdzes no krastā operēja aklo zarnu uz asv militārā kuģa. Tas arī bija riktīgi kruta. labi ka apdrošināšana bija, savādāk vāks man būtu. Visu mūžu strādātu par vēderā tiesu. Bet nu tas tā. Tagat nolēmu atpūsties, neko nedarīt, paceļot un privāto dzīvi sakārtot. Līdz nākamiem Jāņiem esmu tāda ka atvaļinājumā. Neatsakāties no saviem mērķiem, vēlmēm un galvenais ticiet saviem spēkiem. Man jau 29 ar lielu asti, biju gandrīz visos kontinentos un lielākajās ostas ar tam pilsētām vispār ir skaitļi aizmirsti. Finanses šķiet netrūkst, iekrāju pietiekoši lai gadus 2/3 bezrūpīgi dzīvotu. Dzīvosim, redzēsim