Sveiki, mazliet pastastīšu par savu pieredzi mēģinājumos atrast sevi, bet pa priekšu sevi ir jāpazaudē. Un pazaudēšu.
Formālā daļa ir galā un brīdinājums: raksti būs daudz, tie nav izdomāti, viss ir ņemts no paša piedzīvotā un centīšos būt patiess cik vien iespējams. Apbruņojamies ar pacietību.
Pirmā nodaļa. Sākums cauri sāpēm.
Stāsts sākas ar to, ka dzīvo kādā Zemgales lauku nostūrī illusion of mind, viņš ir parasts cilvēks, klasisks 80-gadu beigu produkts. Tad kad vecāki savu pieredzi un izpratni par dzīvi bija vākuši Padomju savienības laikā, bet dzīvot brīvā Latvijā mēs mācījāmies gandrīz kopā. Viņi kā zemnieki ārā no kolektīviem, bet es.. mazs cilvēks komandēju mūsu jauno māju būvstrādniekus, jo ceļu taču Latviju. Viņi nekad nebija dzīvojuši kapitālismā un arī es nebiju, taisnību sakot jāsaka, ka es vispār vēl nebiju dzīvojis. Bērnības dienas iet nomaļi no pilsētas drūzmas, pat pagasta centrs ir kilometrus desmit no mums. Dienas paiet bezrūpīgi. Visu sarežģī mana un manas ģimenes traģēdija, agri nomirst tēvs, eju tikai pirmajā klasītē. Bet ar apstākli, ka cilvēki mirst es aprodu ātri, dažu gadu laikā nomirst visi četri mani vecvecāki, pārītis onkuļi un mans brālis, kuru nošauj atjaunotās Latvijas armijas obligātajā dienestā. Ko padarīs, deviņdesmitie tumši laiki. Un bērēs es vairs neraudu.
Pamatskolā kā jau pamatskolā. Mācos labi, tikai pilna dienasgrāmata piezīmēm un, tā starpcitu, vecāku sapulcēs skolotājas mammai iečukst ausī: ''illusion of mind ir gudrākais skolēns pa visām 9 klasēm, ja nedaudz pacenstos būtu arī vislabākās atzīmes''. Bet es? Es sava ceļa gājējs, sapņotājs, slinķis, labāk spēlēju futbolu nekā šķiežu laiku lasot dainas vai Raiņa lugas. Maitas tikai nemitīgi sūta uz visādām olimpiādēm. Izņemot literatūras, jo vairāk par 2 lapaspusēm obligātās vielas izlasīt man nav pacietības. Arī ķīmiķis no manis nesanāks.
Bija man divi draugi, kas bija arī draugi arī savstarpēji. Abi bieži kāvās savā starpā, bet mani neaiztika. Jēkabs aizbrauca dzīvot kaut kur citur un satiku viņu tikai pēc daudziem gadiem uz ielas garāmejot. Izskatījās ģimenes cilvēks, bet paskrējām garām tā itkā mūsu meža ielokā esošā bērnība ta arī nekad nebūtu notikusi. Bet Artis. Artis bija mans labākais draugs visu pamatskolu un arī pēc tam kadu laiku. Skumji bija tas, ka es turpināju cīnīties, bet viņš kādā mirklī padevās. Nezinu kas notika, cilvēks iznīka.
Kad klases biedreni visa klase apbižoja tikai par to, ka viņas vecāki nespēj nopirkt ziemas zābakus, manī rodas riebums pret jebkāda veida netaisnību. Ja līdz šim brīdim vienmer biju tajā pusē, kas bija vairākumā un kuri apbižoja (laikam jau no bailēm tiktam būt apbižotam), tad šis ir tas lūzuma punkts, kad vienmēr, cik nu tas ir bijis manos spēkos, esmu aizstāvējis tos, kuriem tas nepieciešams. Apjausma, ka šī īpašība mani izveidos par pārliecinātu anarhistu, nāk krietni vēlāk.
Pamatskolas beigu posmā mamma satiek citu vīrieti. Kuram, tā starpcitu, patīk dažreiz mani iekaustīt, kad ir uzņēmis uz krūts. Un tad, tad nāk pirmā nodevība. No kā? No manas miesīgās mātes, kas to visu laiž gar acīm. Ar mātes jaunā drauga parādīšanos notiek lielas izmaiņas, patiesībā viņš izveido savu despotisku kārtību. Viss sagriežas ar kājām gaisā, jastrādā līdz vēlam vakaram meža darbos un man ierāda vietu jumta istabiņā, kur es nododos savai pirmajai lielajai kaislībai, zīmēšanai. Klausos kasetniekā pankroku un zīmēju. Visi saka, ka man ir talants, tikai ne mammas draugs un arī mamma laikam nē. Zīmējumi krājas kaudzēm un sirds salūzt dienā, kad mammas draugs kaut kādā pavasara tīrīšanas dienā visus viņus sadedzina. Bet es neapstājos, es turpinu un zīmēju. Pēc meža izciršanas un lielās naudas saņemšanas es lūdzu mammai nopirkt man kādu parastu akustisko ģitāru, kuru, protams, nekad arī nesagaidu.
Alu iedzeru līdz vemšanai tikai kādā astotajā klasē. Pievemju skolēnu autobusu, kas brauc mājās no Ziemassvētku disenes un mana apreibināšanās karjera uz kādu laiku tiek iepauzēta. Brīnumainā kārtā skolotājas pēc Ziemassvētku brīvdienām šo notikumu ir aizmirsušas, vai arī apzināti noklusē to, tā teikt pārāk neērts notikums un gan jau puišelis pats būs izdarījis secinājumus.
Pamatskolas eksāmenus nolieku ļoti labi un varu braukt uz pilsētu un no pirmdienas līdz piektdienai dzīvot tur, un... pieļaut kļūdas.
