Biju nodomājis ka šodienai pietiek. Bet tad šī “nauda”. Teicu, jā ka nerunāšu par to, bet tas bija tad. Un tagad ir tagad. Arī dažu minūšu tāla pagātne ir pagatne.
Glīti ģērbies, ar lielu, jaunu mašīnu atbraucis un dārgiem produktiem groziņā viņš stāv Rimi rindā pie kases. Uzrez redzams ka viņam ir nauda. Daudz? Pietiekoši, lai neskatītos uz cenām…
Gribas piiet un pajautat vai viņš negrib iedot man nedaudz? Lai man nav jāpērk Rimi pamperi bērnam, jo tur tie uz akciju par eiro lētāk, un tad jādodas uz Maxima cerībā ka tur izdosies nopirkt kādu nocenotu gaļas gabalu. Piiet pajautat? Protams, nav grūti, un nav neizdarāmi, bet tak pasūtīs! Un vel trakāk, ja nepasūtīs. Sāks mācīt dzīvot un tad pasūtīs.
Bet ar ko es būšu labāks par bomzi, kas pie lielveikala pras “Bratan, dai 20 centa na pivo, pohmelitsa nada…”. Būtu vakar padomājis par to varbūt nebūtu tur kur esi tagad un nevajadzētu “lāpīties”.
Būtu es vakar, aizvakar, pirms gada padomjis arī nebūtu tur kur esmu šodien. Padomājis. Tolaik nedomju. Peldēju pa straumi kā tāds koka gabals.
Reiz man tā sacīt “piesējās” čigānpuika. Nu kāds vairs puika, savi 25-30 gadi bija. Nav svarīgi. Tad nu lūk, kā tādā anekdotē, viņš sāka nevis ar “iedod naudu”, bet ar veselības un laimes vēlējumiem man, manai ģimenei, un maniem bērniem, tad visiem kopā, un tad atkal, atsevišķi katram utt. Pantiņš raits ,labi iestudēts un acīmredzami, ausīmdzirdami ne pirmo reiz, tā sacīt, tautās vests…. Grūti bija atšūt, un vienubrīd gandrīz padevos “kaut vai tikai dažas melnās monētas kas ir kabatā”, bet tad uzplaiksnija doma, ka arī šīs dažas monētas ir manas! Ja kāda no tām man vēlāk pietrūks, vai kāds man ko dos par velti, pat ja nolasīšu pantiņu ar veselības un laimes vēlējumiem?
Jāmācas no labākajiem. Un nākamreiz, kad gribēsies piiet pie turīga onkuļa lielveikalā prasīt naudu, varbūt jāsāk ar laimes un veselības vēlējumiem?
Jāsaka, ka esmu devis naudu tiem kas prasa. Tolaik cenas bija lētākas un naudas salīdzinoši bija vairāk. Tas liekas saucās naudas cena, vai naudas pirktspēja, vārdu sakot preču un pakalpjumu īpatsvars ko var nopirkt par vienu naudas vienību. Gribēju izklausīties gudrs.
Un tātad. Nepateikšu vai tas bija stacijas tunelī vai kur citur Rīgā, bet iedevu vecam tantukam, atbilstoša paskata, dažus latus. Rekcija nošokēja. Viņa sāk man “mest” virsū krustus un pļāpat par to ka Dievs mani svētīšot un pasargāšot. Spriežot pēc krust “mešanas” laikam tak ka kristiešu Dievs mani svētīs un pasargās.
Vel joprojām gaidu….