Kā jau minēju, biju nolikts uz pauzes, un neko ar to nevaru padarīt, ja vien vēlos redzēt šai dzīvē vel kaut ko. Vai ir kaut kas pēc šīs dzīves vai nav, to patiesībā neviens nezin. Tāpēc ir jāpieturās pie tā kas ir, mazāk domājot par to kas varētu būt vai nebūt pēc tam. Ir teorijas, hipotēzes, pieņēmumi un cerības. Šai ziņā kaitina kristiešu nesatricināmā prliecība, ka nāve tā nav visa beigas. Kā var zināt?! Tapēc ka tā rakstīts?
Uzrakstīšt Tev zin ko? Nav nekā, pēc nāves. Nav. Tavas atmiņas paliks smadzenēs un tava miesa sapūs. Šūnas sabruks, pa sastāvdaļām un tās tiks izmantotas turpmākajā dzīvē. Ķīmija ir tīra, salta un bez kompromisiem. Piemēram. Nātrijs reaģē ar ūdeni, izdalās ūdeņradis un veidojas nātrija hidroksīts. Viss! Ūdeņradim var pievienot skābekli, iegūsim ūdeni ko padzerties, bet var pievienot sēra savienojumus un iegūsim sērskabi, vai sērpaskābi… Viss! Nekādu kompromisu.
Protams, mani plosa pretrunas šai sakarā.
Koteilis:
Zinu ķīmiju un nedaudz teoloģiju, mazliet filozofijas un dzīves pieredzes. To visu saujacam un liekam sautēties uz vairākiem gadiem apstākļos, “kādi nu ir tādi nu ir”. Ik pēc pāris dienām tomēr iebāžam “ziņkārīgs deguns” paskatīties vai tik kas nav mainijies.
A nekas nemainās tikai pretīgums pret dzīvi te pastiprins te noplok. Cerības uz gaišu nākotni, kā tāda kardiogrammas līkne, te uzlec augstu, te noplok un viļņi tuvu nullei.
Pa logu rudens. Gribas teikt “pretīgs rudens”, bet tā nedrīkst teikt. Rudens ir ražas svētki, un no tā cik izdosies ievākt būs atkarīgs vai ziemu izdzīvosim, vai nē. Vismaz tā bija agrāk, pirms izdomāja konservus un to ka var ēst svešzemju augļus un citrusus. Rudens ir rudens. Bet šodien ir slapjā, vējainā, dubļainā rudens versija. Un es uz pauzes.
Karst tēja. Par daudz enerģijas molekulās, lai tas varētu iedzert. Ļauju ūdens molekulām savākt pietiekami daudz enerģijas lai paceltos gaisā tvaika veidā. Ļauju? Drīzāk jau vēroju kā notiek dabisks process. Varu to paātrināt vai palēnināt, bet nekādīgi savādāk izmainīt.
