Domāju, ir jāpaturpina iesāktā tradīcija, tāpēc jau otro gadu pēc kārtas parādīšu arī jums savas pērnā gada labākās grāmatas. Tas gan ir tikai mans personīgais viedoklis. Topā ir iekļautas ne tikai pērn iznākušas, bet arī gadu desmitiem vecas grāmatas. Tās esmu atlasījis no savām simtu sešām 2016. gadā izlasītajām grāmatām, kas pēc statistikas ir par 12 vairāk nekā gadu iepriekš. Arī šoreiz manā izlasīto grāmatu sarakstā bija gan īsas bērnu grāmatas, gan trakoti gari stāsti un romāni, gan nopietna viela pārdomām. Šķiet, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, šoreiz konkurence bija krietni sīvāka, jo aiz strīpas ir palikušas daudzas ļoti labas grāmatas, kuru starpā ir mans pirmais detektīvs „Dzifts”, latviešu kulta grāmata „Jelgava ’94”, franču klasika „Mazais Princis”, Bukovska ilgi „marinētais” stāstu krājums, kā arī Artura Rembo „Sezona ellē/Iluminācijas”, kas vietām bija izcilības paraugdemonstrējums, Po stāstu izlase, kuru tikai nesen tiku izlasījis, abas Eipura minimas, Rukšānes putni, Hermaņa dienasgrāmata, Māra Bērziņa „Titāna skrūves” un vēl vairākas citas ļoti noderīgas un prātā paliekošas grāmatas, kurām goodreads devu ne mazāk par četrām zvaigznītēm. Un arī šoreiz es izcēlu trīspadsmit, manuprāt, labākās grāmatas, un šis stāsts ir par viņām...
13. „Pundura vārdi” - Rjūnoske Akutagava – Jāņa Rozes apgāds, 2013
Savu topu gribētu sākt ar šo atziņu krājumu, kuru uzgāju gluži nejauši. Es to pat būtu palaidis garām, jo todien, kad Otrajā elpā to uzgāju, man kļuva tik ļoti slikti, ka nespēju nostāvēt kājās. Likās, ka es nomiršu. Sametās drebuļi, ūdens spiedās no visām porām un tikai pēc dažu minūšu pauzes es atkal biju spējīgs uzelpot un pieejot pie plaukta pamanīju šo izskatīgo grāmatu, kuru ārpusē arī sāku lasīt. Tiku jau rakstījis, ka tā ir ne gluži citātu kartotēka, bet no tās var "smelt" ne reizi vien.
12. „Bauda” – Florians Zellers – Zvaigzne ABC, 2016
To, cik ļoti man patīk franču literatūra zina vai katrs, kurš kaut reizi ir lasījis kādu grāmatas recenziju, ko esmu rakstījis, tāpēc arī „Bauda” nebija izņēmums. Grāmatā nav sarežģīta, lai gan tajā ir vēsturiski fakti par Eiropas pirmsākumiem un ne tikai. Tas viss ir savīts baudāmā literatūrā, kas viegli aizslīd garām acīm un paliek atmiņā. Attiecības, kas tajās tiek apspēlētas, ir gana ikdienišķas un nesamākslotas, tāpēc šī grāmata principā der jebkuram labas literatūras cienītājam.
11. „Sveiks, Dzintar Mihail!” – Māris Bērziņš – Dienas Grāmata, 2013
Kad biju ticis galā ar visu Bērziņa agrāk uzrakstīto, kaut kad nonācu arī pie šī interesantā romāna, kurš manā īpašumā atradās jau labu brīdi. Atceros, ka iesāku to lasīt autobusā, spīdēja trakoti skaista saule un es ar katru lapaspusi tiku ierauts tajā aizvien dziļāk un dziļāk. Šī bija pirmā grāmata, kuru lasot es skaidri apzinājos un iztēlojos katru aprakstīto vietu, katru detaļu tajā un vēl vairāk. Bērziņš bija parūpējies, lai es kā lasītājs tiktu ierauts romāna darbībā, lai būtu apburts no lasītā. Sākotnēji gan man šķita, ka grāmata īsti nebūs man pa prātam dēļ gudrošanas par Dievu, bet tas bija tikai sākums...
10. „Laiks esi tu” – Gundega Repše – Dienas Grāmata, 2013
Šo nebiju iedomājies tik labu esam. Šo tiešām nebūtu iedomājies lasīt, bet kaut kas tomēr uzrunāja jau pašā sākumā un pēc tam grāmatas saturs pats virzīja mani uz priekšu. Ar šo grāmatu Repše mani savāca savā varā un es nekavējoties meklēju nākamos viņas darbus, jo iepriekš biju lasījis tikai vienu viņas grāmatu. Bet arī tā bija laba. Iepriekš man Repše vienmēr asociējās tikai ar to, ka viņa, manuprāt, ir zināmākā un visietekmīgākā latviešu rakstniece. Bet lasīt es viņu nebiju izdrošinājies, jo dažu grāmatu vāki mani biedēja. Un es arī neesmu īpašs sieviešu literatūras piekritējs. Tomēr ir izņēmumi. Un tagad arī Repše ir tā, kuru vajag lasīt.
9. „Misters Gvins” – Alesandro Bariko – Zvaigzne ABC, 2016
Šo mazo grāmatu man uzdāvināja dzimšanas dienā. Pirms tam arī es pats to jau biju noskatījis. Laiks, kad to lasīju, bija vispiemērotākais tieši tāda veida stāstam. Tajā tiek aprakstīta nedaudz dīvaina nodarbošanās, bet viss ir tik izsmalcināti, ka neticas, ka tas pats autors ir darījis arī kaut ko tik nebaudāmu kā „Zīdu”. Lasot šo, man likās, ka ar savu balsi klāt ir arī pati Dace Meiere, kura šo grāmatu ir tulkojusi. Piemirsu viņai to pastāstīt, kad pirms mēneša pirmo reizi sasveicinājāmies. Mēs abi nākam no vienas pilsētas, tikai dažādiem laikiem.
8. „Četrdesmit sveces” – Raimond Kaugver – Mansards, 2016
Es būtu nepatīkami pārsteigts, ja kādam šī grāmata varētu nepatikt, jo tajā ir tik sirsnīga vienkāršība, lai gan stāsts pats par sevi ir ļoti skarbs, dažbrīd pat pārlieku. Ja romāna varoņa bērnība ir saulaina un skaista, tad jaunības gadi to visu aizsedz kā pelēks mākonis. Protams, ka šādi izdzīvots liktenis nevar neatstāt pēdas uz turpmāko dzīvi, tāpēc tas atspoguļojas visas grāmatas saturā. Darbs uzrakstīts ar īsu izcilību, pie sevis nepaturot ne melnumu aiz naga.
7. „Pakļaušanās” – Mišels Velbeks – Jāņa Rozes apgāds, 2016
Par šo grāmatu es rakstīju jau laikā, kad tikko biju uzsācis grāmatu blogera „karjeru”, ha! Tā nenoliedami bija pats galvenais iemesls tam, ka šobrīd esmu lasāms šeit. Grāmatu es gaidīju ilgāk nekā visi pārējie, jo varbūt tikai daži zināja tās likteni, tās kavēšanos utt. Bet es to sagaidīju un lasīju ar lielu patiku. Velbeks ir nemainīga franču vērtība. Viņš jau no sākta gala vienmēr raksta vienu un to pašu. Viņa rakstnieka manieres ir nemainīgas. Un viņš vienmēr pamanās būt skandāla nesējs. Arī tiem, kas rudenī safanojās par Hermaņa „Dienasgrāmatu”, tagad ir zināms Velbeks, pat ja pirms tam viņiem šis vārds bija svešs.
6. „Henrijs un Džūna” – Anaisa Nina – AGB, 2003
No visām šeit iekļautajām grāmatām tieši šī ir bijusi visilgāk manā redzeslokā. Laikā, kad to iegādājos, man nebija pilnīgi nekādas nojausmas, kas ir Anaisa Nina. Toreiz pat nezināju, ka grāmatā esošais Henrijs ir Henrijs Millers, jo arī viņu es vēl nebiju lasījis. Pat mamma kaut kad bija pamanījusi šo grāmatu stāvam uz manas gultas malas un sākusi lasīt. Bet tā ir perversa grāmata. Dienasgrāmata vārda vistiešākajā nozīmē. Kādu laiku to biju pametis novārtā, bet pērn ņēmu un izlasīju visu no jauna. Tajā ir daudz kaisles gan ar vīriešiem, gan sievietēm.
5. „Džezs pār Donbasu” – Serhijs Žadans – Jāņa Rozes apgāds, 2016
Žadana vārds man bija svešs un līdz pat dienai, kad iznāca viņa grāmata, es par viņu neko nezināju. Taču tad viss mainījās, jo es palasīju informāciju par viņu, pašķirstīju citas viņa grāmatas (vācu valodā) un gaidīju pienākam savu eksemplāru. Bijusī kolēģe pārmeta, ka man šo grāmatu nevajag, bet teica, ka tajā ir kaut kas no manis. Kad sāku lasīt, tā tiešām bija ļoti personiska grāmata. Satikt autoru un dzirdēt viņa stāstu par šo romānu arīdzan bija liels pagodinājums, jo bieži negadās lasīt izcilus rakstniekus, kuri vēl ir dzīvi. Grāmata viennozīmīgi ir viena no izcilākajām, kas latviešu valodā iznākušas 2016. gadā.
4. „Tu neesi sniegs” – Inga Pizāne – Jāņa Rozes apgāds, 2016
Jau novembrī, kad sastādīju šo topu, labi zinādams, kas būs topa augšgalā, bet tai pat laikā saprazdams, ka līdz gada beigām es vēl dažu labu grāmatu dabūšu izlasīt, es domāju par to, vai dzeju maz iekļaušu šajā topā. Šeit tikpat labi varēja būt arī Veidenbauma dzejas izlase, kuru pērn izlasīju. Bet nē, te tomēr ir jābūt tieši Ingas Pizānes grāmatai, jo viņas dzejoļi visspilgtāk raksturo manu dzejas gaumi. Šodienas sarakstē viņai teicu, ka arī šogad derētu to pārlasīt, lai gan daži dzejoļi ir iesēdušies gan sirdī, gan prātā, gan dvēselē. Tas viennozīmīgi ir ļoti iesakāms dzejas krājums.
3. „Vārdi” – Žans Pols Sartrs – Daugava, 2001
Un te nu mēs esam pirmajā trijniekā. Ja kāds tik tālu tomēr ir izlasījis, sapratīs mani, ka līdz šim nonākt nav bijis viegli. Visas šīs grāmatas ir pelnījušas būt top3, bet dzīve ir skarba un tāda bija arī Žana Pola Sartra bērnība, kuru viņš apraksta savā vienīgajā autobiogrāfiskajā rakstā. Tā vismaz runā, lai gan apzinos, ka patiesībā viņa „Nelabums” ir tikpat autobiogrāfisks kā šis. Līdz ar to Sartrs jau otro gadu ir iekļuvis topa pirmajā trijniekā un pelnīti, jo „Vārdi” bija kaut kas WOW.
2. „Džons Miežagrauds” – Džeks Londons – Liesma, 1978
Šie memuāri par alkoholu (tas ir romāna apakšvirsraksts) sākās tieši tā, kā būtu jāsākas visiem alkoholiķu rakstītiem darbiem. Tomēr tālāk Londons no alkohola diezgan pamanāmi atkāpās un biežāk tika rakstījis par darbu uz kuģiem un trūkumu. Līdz ar to es nedaudz pat zaudēju interesi un tas lika man šo grāmatu uz brīdi nolikt malā. Bet es pie tās atgriezos un tas, ko Londons man piedāvāja, bija īsta patika. Vienā mirklī es iekarsu un aizrāvos tā, ka maz neliekas. Pat tagad, kad šo rakstu, nekavējoties sagribas atvērt alu un iedzert. To arī darīšu...
1. „Svina garša” – Māris Bērziņš – Dienas Grāmata, 2015
Kaut kur man stāv iesākts raksts par šo grāmatu, kurš sākas ar teikumu „tā nu ir sanācis, ka vēl nenoskaidrota iemesla dēļ par savām vislabākajām izlasītajām grāmatām es nemaz neesmu rakstījis”. Un, sasodīts, tā tas diemžēl ir. Pērnā gada pirmās vietas īpašnieci es vēl tagad neesmu aprakstījis. Es nezinu, kāpēc tas tā. Bet viens ir skaidrs – „Svina garša” ir visu laiku izcilākā latviešu grāmata. Un ne tāpēc, ka es personīgi pazīstu Māri Bērziņu. Vēl tolaik, kad par viņu nemaz tik ļoti nefanoju, man Jautrīte teica, ka grāmata ir superīga. Pēc tam es to ieteicu arī citiem (strādājot grāmatnīcā), uzticēdamies tikai viņas viedoklim, jo pats to vēl nebiju lasījis. Bet kad izlasīju, es raudāju. Kad otro reizi apmeklēju izrādi, es raudāju vismaz trīs reizes. Arī tagad es labprāt raudātu no domas vien, cik tā bija (ir) skaista. Tas ir neaptverams brīnums. Izlasiet to un varbūt arī jūs to sapratīsiet!
