20. nodaļa6

Bija agrs trešdienas rīts, saule vēl nebija cēlusies virs apvāršņa, kalendāra lapiņā 13.datums..

Viņš pēkšņi bija zaudējis saikni ar realitāti, neatpazina istabu, māju kurā atradās. Viņam likās, ka viņš ir aizvests citur un vēlējās doties "uz mājām", kaut arī tas bija kārtējās darba dienas rīts mājās.
Sieva mēģināja viņu pārliecināt, ka viņš atrodas mājās, bet nesekmīgi. Tikai vēlā rīta stundā sieva izlēma piezvanīt viņu meitai. Meita telefona otrā galā, uzklausot mātes sakāmo izklausījās nobažījusies un vaicāja, kāpēc māte nav vēl izsaukusi ātro palīdzību, uz ko māte atbildēja, - Gan jau pāries.

[Meita tā nedomāja]
Meita vien noteica, ka steidzas ārā no darba un dodas pie vecākiem.

Kad meita ieradās vecāku dzīvoklī, ieraudzīja situāciju, viņa saprata, ka ir jāzvana ātrajai palīdzībai, jo viss liecina, ka kaut kas nopietns ir noticis, bet izteikt savas domas skaļi viņa nevēlējās..

Meita piezvanīja Neatliekamās medicīnislās palīdzības dienesta dispečerei, ar nedaudz trīcošu balsi izstāstīja situāciju un aizdomas. Dispečere uzklausot izsaukumu, pārjautā adresi un tēva vecumu un nosaka, "Brigāde ir jau ceļā, gaidiet!".

Pa to laiku, māte ir noguldījusi tēvu gultā. Tagad atliek vien gaidīt, kad ieradīsies feldšeri.

Paiet 10 minūtes un brigāde ir klāt. Seko daudz, dažādu jautājumu gan slimniekam, gan sievai un meitai, analīzes, kardiogramma, utt.
Brigāde uz vietas ir nepilnas 2h.

Visbeidzot tiek pieņemts lēmums vest slimnieku uz slimnīcu pārbaudīt veselību detalizētāk un noskaidrot cēloni jeb apstiprināt aizdomas..