local-stats-pixel

Jāņu tradīcijas.8

7 0
Jānis, apzināti vai neapzināti, joprojām simbolizē vienu no galvenajām auglības dievībām un nav šķirams no ozolzaru vainaga un kumeļa, ar kuru tas jāj pāri mežiem un pļavām.

Piebildīsim, ka Jāņu dienas tradīcijas katrā Latvijas novadā ir nedaudz atšķirīgas. Kaut vai tas, ka Latgales vidienē un austrumos pazīstamā piedziedājuma līgo vietā skandē rūto. Vēl tagad esot tādas sētas, kur tas dzirdams. Bet nu pamatu pamatā ir dažas nemainīgas vērtības - pušķošanās, jāņuguns, papardes zieda meklēšana un aplīgošana.

Pušķošanās
Lielajai kārei Jāņu vakarā pušķot sevi un apkārtni ir gluži praktisks izskaidrojums. Pirmkārt, ap šo laiku daba ir pilnā plaukumā. Otrkārt, mūsu senči zināja to, ko tikai nesen pierādījuši zinātnieki - ka saulgriežu laikā saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc daudzām Eiropas tautām ir ticējumi, ka šajā laikā vāktajām zālēm piemīt īpašs dziedinošs spēks.

Tomēr vainagos jāpin īstās jāņuzāles, un katrā novadā tās ir savādākas. Vidzemē un Zemgalē ļoti izplatīta ir madara, Kurzemē un Latgalē arī - nārbulis jeb zilgalvīte. Ļaudis gan labāk pazīst vībotni, sarkano āboliņu, buldurjāni vai asinszāli. Vienvārdsakot, visa laba jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā, līgo!

Istabas, ēkas, pagalmu parasti pušķo ar meijām. Pie klēts un kūts, kā arī uz jumtiem un vēl citās vietās, izliek pīlādžu zarus kā visīstenāko sargu pret skauģiem un raganām. Pa grīdu un gultām izbārstīja jāņuzāles un kalmes. To aktīvi dara joprojām. Senos laikos saimnieks pat apstaigāja laukus un apspraudīja tos ar meijām.

Taču atcerieties, ka latvietis var arī pateikt: nekāp manos rudzos! Tas nozīmē, ka, plūcot jāņuzāles jāievēro arī takta izjūta. Dažkārt Jāņu naktī iekoptu puķuzirņu dobi var sajaukt ar savvaļas lauka magonēm.

Jāņuguns
Lai nu cik īpaša, bet arī jāņuguns tomēr ir uguns - tā ir jāaizdedzina. Tieši šajā ziņā atšķirību no senčiem nav nekādu. Laukos visu gadu vai vismaz pavasara otro pusi visu lieko krauj skaistā kaudzē un taupa.

Ja ir iespēja, jāņuguni parasti krauj lielākoties paaugstinātās vietās. Ja Jāņu taka ir iestaigāta, tas vienmēr notiek vienā un tajā pašā vietā. Ja reiz runājam par tradīcijām - jāņuguni cenšas pacelt pēc iespējas augstāk. Jo ticējums apgalvo - cik tālu spīd uguns, tik tālu viss ir kārtībā, zemē auglība, laukos labība, meita mājās. Svarīgi ir arī tas, ka ar jāņuguni mēs atbaidām ļaunos garus - uh, Jāņu naktī pilns gaiss ar raganām, vilkacēm un laumām.

Taisnības labad jāteic, ka arī uz zemes kurta jāņuguns ir labāka par tumšu nakti. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās darvotās laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu.

Daudzi būs pamanījuši stabu, kura galā deg uguns. Tā ir veca vidzemnieku paraža - tā saucamā pūdele. Ir tikai viens priekšnoteikums visām dedzināšanām - jāņuguns jāiededz tieši tajā brīdī, kad saule riet.

Līdz mūsdienām saglabājusies paraža lēkt pāri ugunskuram. Tāpēc tagad to nemēdz kurt pārāk augstu. Bet jāatceras tikai kāda svarīga nianse - ja reiz lecam pāri ugunij, sadevušies rokās, nedrīkstam atrauties viens no otra, tad laimes nebūs.

Papardes zieda meklēšana
Papardes zieda meklēšanai ir senas un noslēpumainas saknes. Jo pat tad, ja papardes kustas, iet un skatīties, kas tur notiek, var izrādīties nepieklājīgi un pat bīstami. Ja nu tur gulšņā lācis...

Daudzi tautas ticējumi par papardes zieda meklēšanu izsakās izvairīgi, gan iezīmējot gūstamos labumus, bet tieši vārdā tos nenosaucot, piemēram, "Kas Jāņu naktī guļ papardēs, tam piepildās visas vēlēšanās" vai "Jāņu naktī jāmeklē papardes zieds. Atradējs būs vesels un laimīgs cauru gadu".

Mūsdienās cilvēki ir daudz atvērtāki un progresīvāki, tāpēc papardes zieda meklēšanas jēdziens ieguvis daudz viennozīmīgāku interpretāciju. Cilvēki ne tikai lietas, bet arī sabiedriskās organizācijas sauc īstajos vārdos. Tāpēc, ja jums ir kādas neskaidrības par papardes zieda meklēšanu, vislabāk zvanīt uz "Papardes ziedu". Viņi jau nu noteikti zinās.

Aplīgošana
Tā nu ir padarīšana, ko Jāņos pieprot katrs, dažkārt atklādams gadiem ilgi slēptās vokālās un satīriskās dotības. Esiet droši, neviens jums neko nepārmetīs, tikai derētu atcerēties, ka alus katrā sētā ir atšķirīgs un valodiņa, valodiņa tam seko līdzi...

Aplīgošana ir ļoti sena tradīcija un saistās ar labas ražas un pārticības vēlējumu. Tāpēc apdzied gan miežus tīrumā, gan govis laidarā. Un: alu, alu, Jāņa tēvs(i), līgo! Vai: sieru, sieru Jāņu māte, līgo!

Tiesa, ar to vien nevajadzētu apmierināties, jo, kad jūs nonāksiet aci pret aci ar cienīgiem kaimiņu aplīgotājiem, dziesmu krājumam vai improvizācijas prasmei ir jābūt bagātīgai.

Aplīgo visu un jebko. Laukos brien caur mežiem un tīrumiem, pa ceļam plūcot jāņuzāles un nepalaižot garām nevienu trūkumu vai labumu noskatītā saimnieka īpašumā.

Atcel vārtus, Jāņu māte,
Nu nes zāles Jāņa bērni,
Jāņa bērni nokusuši,
Jāņa zāles lasīdami.

Mielasts
* Kā siet Jāņu sieru (ja nevar nopirkt).
* Kā brūvēt Jāņu alu (ja nevar dabūt).

No sentēvu laikiem līdz mūsu dienām nekas būtiski nav mainījies. Izņemot to, ka Jāņutēvs vai Jāņamāte ēdmaņu var nevien taisīt paši, bet arī iegādāties. Ja nav nekā, ir jābūt vismaz - sieram, alum un raušiem.

Visvienkāršākā medalus recepte ir šāda:
Izvēlas 2 l ūdens, 1/2 kārbu iesala ekstrakta, 1/4 pac. rauga, cukuru un medu.
Uzvārītā ūdenī izšķīdina iesala ekstraktu, pieliek pēc garšas cukuru. (Tā ir mūsu oriģinālā recepte.) Izšķīdinātu raugu šķidrumam pieliek, kad tā temperatūra nav augstāka par 35 grādiem. Šķidrumu siltā vietā raudzē apmēram 5 stundas vai ilgāk. Tā kā dzēriens būs zaudējis daļu salduma (norūdzis), saldumu papildina ar medu. Medalu labi atdzesē, pasniedz ar medus vai biezpiena raušiem.

Taisnības labad piebildīsim, ka pēc ļoti rūpīgas Indriķa hronikas un citu avotu pārbaudes medalu, turēja pat līdz divdesmit gadiem, ieraktu zemē, mucās. Proti, to taupīja ļoti īpašiem gadījumiem, piemēram, vecākā dēla precībām ar kaimiņvalsts karalistes princesi vai miera un sadarbības līgumu slēgšanai ar potenciālo partneri vai ienaidnieku. (kā mēs zinām no mūsdienu pieredzes, tas ir viens un tas pats.)
(Nota bene: toreiz tā nedomāja.)

P.S. Stipruma ziņā alus, ko gatavoja mūsu senči un ko šodien pieprot tikai daži (un tādi ir), ir līdzīgs sarkanajam sausajam vīnam. Tikai vēl stiprāks.

Sena tradīcija, kas jau pielipusi citām svētku ieražām, māca, ka Līgo vakarā galdu klāj ar baltu galda segu.

Tā kā galds un tik skaists galdauts nedrīkst būt tukšs, lūk, vienkāršākā, nekur citur neatrodamā un mums pašiem vien zināmā Jāņu siera recepte.

1,0 kg biezpiena
5 l piena
2 olas
50 - 100 g sviesta
50 - 100 g skāba krējuma
sāls
ķimenes

Tātad: pienu uzkarsē līdz 95 grādiem, pastāvīgi maisot, pieliek saberztu biezpienu. No biezpiena skābuma piens pamazām sarec. (Par to nav jāuztraucas.) Ja biezpiens ir salds, tad, lai piens ātrāk sarecētu un labāk atdalītos sūkaliņas, biezpienam pēc saberšanas pievieno rūgušpienu (1/2 l) un samaisa. Kad piens sarecējis un suliņas atdalījušās, maisīšanu un sildīšanu pārtrauc, ļauj piena receklim nogulsnēties trauka dibenā.

Tad suliņas nolej, biezpiena masu ielej mitrā drānā, maisot un veltnējot pēc iespējas ātrāk notecina suliņas, neļaujot masai atdzist. Pēc tam masu liek katliņā izkausētā sviestā un maisot pa daļām pievieno ar krējumu, sāli un ar ķimenēm sakultu olu. Karsē, līdz masa kļūst viendabīga (īsāku laiku karsējot, siers būs irdenāks, ilgāku - sīkstāks).

Gatavo siera masu liek ar sviestu izziestā apaļā traukā un novieto vēsā telpā zem neliela sloga un nospiež rituļa veidā. Atdzisušu sieru sagriež šķēlēs, sakārto lēzenā traukā un pasniedz ar sviestu, medu, ievārījumu.


Nu tās būtu tradīcijas. Bet noteikti, ka katrai ģimenei ir savas tradīcijas. Varbūt Jūs arī varat pateikt kādu tradīciju, kas ienākusi Jūsu ģimenē? Piemēram man ir tradīcija katru gadu Jāņu vainagu, kaut vienu saglabāt.Tagad tieši man ir 15 vainadziņi, bet žēl, ka vajadzēja izmest pašas bērnības vainagus.
Cilvēki, daudzi cilvēki, nevar iedomāties Jāņus bez alus un kratīga šašlika. Alus tas jau no mūsu senču senčiem saglabajies, bet šašliks ir mūsu pašu izgudrojums, bet nekas mūsu bērniem un mazbērniem tās jau būs tradīcijas. Precīzi gan nevaru pateikt kāpēc šašliks nav, bet lasījusi esmu. Nu vēl jau protams paliek ugunskurs. Uhh... patīk! It īpaši ja ugunskurs ir tuvu ezeram. Varbūt Jums ir gadījies kāds komisks atgadījums?
Ir arī tradīcija- skriet kailiem peldēties. Manuprāt, viena no interesantākajām Jāņu nakts nodarbēm (nepārprotiet). Jūs turat godā šo tradīciju?

Nu labi, laikam te jau pietiek teksta. Katrs zin kā labak! Lai Jums skaisti, piedzīvojumies bagāti Jāņi!

P.S.
Apsveicu jau iepriekš visus Jāņus!
Reklāma
Reklāma
Reklāma
7 0 8 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 8

0/2000
GRIBU GRIBU GRIBU! Visu un daudz!
1 0 atbildēt
Njamm.. Gaļu sagribējās!! emotion emotion
1 1 atbildēt
gribas apēst kādu šašlika gabaliņu :P
1 1 atbildēt
Un protams neiztikt bez piedzērušiem fruktiem, kuriem gribās pārbaudīt cik silts tomēr ir ugunskurs :)
0 0 atbildēt
He, cik labi, ka Jāņi drīz būs klāt - varēs nolaist tvaiku pēc pilnas programmas.
0 0 atbildēt
Khe, tie piedzērušies Jāņi vienmēr ir pasākuma nagla. Smiekli jau protams ir kā viņi lec pāri ugunskuram un ezerā iekšā, bet, tomēr arī žēl viņus, jo ja apdedzinās tad nu ir kā ir. Tomēr ir jāpadomā par savu un apkārtējo drošību... Jā, tas gan, varēs atbrīvoties. Skola arī būs beigusies beidzot!
0 0 atbildēt
Atceros vienus tiešām rēcīgus Jāņus, kurus svinējām laukos. Kā jau tādos svētkos, kur nu bez litrabola. Bija daži lomži pārķēruši par daudz, un kā jau laukos, lai nokārtotos pa smagam, daudzi gāja turpat krūmos to darīt. A bet pakaļu ta vajadzēja ar kko noslaucīt. Viņiem par nelaimi turpat auga arī latvāņi. Šie protams, sadzēruši, nesaprotot, ka tie ir latvāņi, ņem tik ciet un slaucījās ar latvāņu lapām. Atceros kā viens teica: "Bļeģ, kas par pohām, bet sūds par tām, ja tu zinātu kā man pakaļa deg ugunīs xD". Tā jau katri Jāņi bijuši ar kko izcēlušies. Parasti baigi jautri.
0 0 atbildēt
Ak, vai! emotion emotion Nu gan jautri nabadziņam gājis. Tad jau labāk ar nātrēm slaucīt :D
0 0 atbildēt