2019.gada 9.decembrī mūs atstāja sirds, kurā tiešām bija daudzu ģimeņu mīlestība https://youtu.be/k2C5TjS2sh4!
Latvijā 80.gadu beigās viņu klausījās simtiem tūkstoši. Viņas grupa bija panākumu atslēga gan tautas namos, gan privātajās ballītēs. Toreiz vēl latvieši visus zviedrus mīlēja nešķirojot.
Cik dīvaini – bērnībā klausījāmies visas tolaik pieejamās Roxette dziesmas uz magnētiskajām SVEMA lentēm. Toreiz aiz loga bija Īsta Ziema. Un mūsu balto ķieģeļu māja nebija siltināta – aukstums cauri logu rāmjiem pūta virsū mūsu bērnu gultiņām. Kā senči spēja radīt brāli, mani un māsu, es pat nespēju iedomāties.
Toties sestdienās un svētdienās mēs slēpojām cauri pļavām pie mājas, mežiem pie dzelzceļa sliedēm, pakalniem utt, apejot tikko svaigi izraktās kanalizācijas un gāzes vadu trubas, kas nebija vēl ierīkotas zemē; bez kurrnēšanas, pat ar puskilometra līkumu.
Jo tas bija action!!! P.S. Toreiz gan mēs no svešvalodām runājām vairāk krieviski nekā angliski.
Dažkārt slēpjot mēs pat redzējām zaķus un stirnas. Un pēc tam, kad pārsaluši ievēlāmies mājās, dzērām mātes sagatavoto karsto tēju un klausījāmies, ka tēvs lasa mums priekšā no Džeka Londona kopotajiem rakstiem (bija tādas 10 gaišzilas grāmatiņas) stāstus par Smouku Belju Klondaikas zelta drudzī. Un tad vēl mēs visi kopā klausījāmies uz tām pašām magnētiskājām lentēm Modern Talking, ABBA, Boney M. u.c. klasiku, skatoties, kā aiz loga zilajās debesīs kāp simtiem baltu dūmu no skursteņiem.
Toreiz ne CO2, ne demogrāfija nebija problēmas! Un kas tad mums liedz to pašu patlaban?!?!?!
Bet tā jau ir novirze no raksta tēmas. Paldies, Marī Frēdriksone! Tu biji ar mums gan bērnībā, ko jau tiko aprakstīju, gan studentu gados Rīgā, kad Vegasā, raujot pokeru ar Latvijas handbola ziedu, visi vienmēr ar labo ausi klausījāmies kā dziesmu “Milk And Toast And Honey” spēlē uz klavierēm, gan arī tad, kad dzīve izšķīra daudzas patiesas policistu sirdis – toreiz viņa neIeklausījās Savā Sirdī.
Roxette (mūsu sirdīs) Būs Vienmēr!
