Mūzikas stili9

Blūzs (angļu: blues no blue devils - melanholija, skumjas) sākotnēji bija afroamerikāņu liriska solodziesma, pēc tam - virziens mūzikā. Blūzs ir viens no senākajiem populārās mūzikas stiliem.

Blūzs parādījās 19. gadsimta otrajā pusē ASV. 20. gadsimta sākumā formējās tā saucamais klasiskais jeb pilsētas blūzs, kura formas pamatā bija 12 taktu periods ar harmoniska secīgumu kopīgo shēmu: pirmā 4 taktu frāze - T, otrā - S, trešā - D un T. Tāds periods atbilst trīsrindu dzejoļu pantam. Blūza skaņkārta, atšķirībā no mažora un minora skaņkārtām, ir diezgan nekonkrēta, tas ir, izmantotās notis nav iespējams viennozīmīgi iekļaut tanī vai izslēgt. Tomēr biežāk izmantotā intervālu attiecība ir 3/2 1 1/2 1/2 3/2 1. Sastopami arī hromatiskās gammas elementi. Blūzs sevišķi strauji attīstījās 20. gadsimta 50. gados.

Sākotnēji blūzs pārstāvēja tikai "melno" mūziku, ko izpilda melnādaini cilvēki citiem melnādainiem cilvēkiem. Tas bija izpildāms bandžo, ģitāras, vēlāk - klavieru vai instrumentālā ansambļa pavadījumā. Pēc tam blūzs apvienojās ar balto ieceļotāju (kantrī stilu, kurš, savukārt, aiziet ar sakņojumiem ķeltu mūzikā) un citos stilos, un pats dalījās vairākos skaidri noformētos zaros.

Blūza melodikai ir raksturīgs jautājuma - atbildes struktūra un blūzu saticības izmantošana. Liriskajos blūza tekstos rod atspulgu sociālas un rases apspiešanas tēmas. Blūza tapšanu kā virzienu sekmēja "melnā" komponista Viljama Hendija daiļrade ("Memfisas blūzs", 1912; "Sentluisas blūzs", 1914). Klasiskā sieviešu blūza izpildītājas bija Ma Raineja, Čipija Hila, Besija Smita un citas. Blūzs atstāja milzīgu iespaidu uz džeza un popmūzikas noformēšanos. Blūza elementus izmantoja arī 20. gadsimta komponisti.

Džezs (angļu: Jazz) ir mūzikas žanrs, kas 20. gadsimta sākumā izveidojās ASV Dienvidu štatu afroamerikāņu kopienās, saplūstot afrikāņu un eiropiešu mūzikas elementiem. Iepriekš vārds džezs bija žargons ASV Rietumu krastā un to pirmoreiz šī žanra apzīmēšanai izmantoja 1915. gadā. Laika gaitā džezam ir izveidojušies vairāki apakš žanri, tostarp, bebop, džezroks un acid jazz.

Džezs ir izveidojies no 3 mūzikas žanriem: blūza, spiričuela un regtaima.

Elektroniskā mūzika ir plašs apzīmējums mūzikai, kura galvenokārt tiek veidota elektroniskā ceļa, izmantojot datorus, sintezatorus un citus instrumentus.

Elektroniskā mūzika kopš tās pirmsākumiem tika asociēta vienīgi ar rietumu akadēmisko mūziku, bet kopš 1960. gadu beigām ar straujo mūzikas tehnoloģiju pieaugumu elektroniskā mūzika ienāca arī populārajā mūzikā. Mūsdienās elektroniskā mūzika veido ļoti plašu žanru spektru, sākot no elektroakustiskās mūzikas līdz elektroniskajai deju mūzikai.

Folkmūzika (angļu: Folk music) ir mūzikas žanrs, kas ir radies no tautasdziesmām. Par folkmūziku mēdz saukt arī populārās mūzikas dziesmas, kas radušās tautasdziesmu ietekmē. Populārākie populārās folkmūzikas žanri ir electric folk, folkmetāls un folkroks

Fankmūzika (angļu: Funk) ir ASV radies mūzikas žanrs. Tas radās 1960. gados afroamerikāņu kopienās, sajaucot kopā soulmūziku, R&B, džezu un psihodēlisko roku un izveidojot ritmisku mūzikas stilu, pie kura var dejot. Fankmūzikā bieži vien dziesma tiek veidota uz viena akorda pamata, atšķirībā no R&B un soulmūzikas, kur tiek lietoti vairāki akordi.

Fankmūzika ir ietekmējusi 1970. gadu disko mūziku. Hiphopa un hausmūzikas pirmsākumos vairākas dziesmas tika veidotas uz fankmūzikas dziesmu pamata vai izmantojot esošu fankmūzikas dziesmu elementus. Arī jaunajā vilnī un postpanka mūzikā ir manāma fankmūzikas ietekme.

Hausmūzika (jeb hauss (angļu: House tulk. - māja)) ir elektroniskās deju mūzikas apakšžanrs, kura saknes ir meklējamas Čikāgā (ASV) 1980. gadu vidū.

Hiphops (angļu: hip hop) ir mūzikas žanrs un kultūras kustība, kura aizsākās agrajos 1970. gados Ņujorkā un tās aizsācēji bija galvenokārt afroamerikāņi un latīņamerikāņi. Hiphopa kultūru raksturo četri galvenie pamatelementi: repošana, dīdžejošana, grafiti un breikošana. Citi papildu elementi ir bītbokss, hiphopa ģērbšanās stils un slengs, jeb valodas kultūra. Kopš hiphopa dzīvesstila rašanās Bronksā, tas ir izplatījies visā pasaulē.

Kad hiphopa mūzika sāka izplatīties, tā bija balstīta uz dīdžejiem, kuri radīja ritmiskus bītus. Vēlāk šai mūzikai sāka pievienoties repošana (ritmiska atskaņām bagātu tekstu skaitīšana).

Industriālā mūzika ir eksperimentāls ar elektronisko mūziku saistīts mūzikas žanrs, kas ir radies 1970. gadu vidū. Par industriālās mūzikas aizsākumu parasti uzskata ierakstu kompānijas Industrial Records nodibināšanas laiku un grupas Throbbing Gristle izveidošanos.

Viens no industriālās mūzikas sākotnējie mērķiem bija veidot antimūziku — protesta formu pret tajā laikā pieaugošo mūzikas komercialitāti, tādējādi laužot daudzas mūzikas pamatpazīmes. Sākotnējā industriālā mūzika bija avangarda mūzika, kurā tika izmantots liels daudzums tam laikam netradicionālu mūzikas instrumentu un skaņojumu, izmantojot tā laika elektroniskās mūzikas tehnoloģijas. Tematiski industriālā mūzika daļēji ietekmējās no tā laika pankroka radikālajām sociālpolitiskajām idejām un izteiksmes veida paņēmieniem, pievēršoties daudziem transgresīviem un provakatīviem tabu tematiem un veidojot šokējošas performances.

Vēlāk 1980. gados industriālā mūzika mainījās: attīstījās vairāki apakšžanri un industriālā mūzika apvienojās ar dažādiem citiem mūzikas žanriem, radot, piemēram, industriālo deju mūziku, industriālo roku, neofolku un citus mūzikas žanrus (postindustriālā mūzika), lielākoties arī gandrīz pilnīgi zaudējot sākotnējo industriālās mūzikas skanējumu un koncepciju.