Viena no labākajām komēdijām, kādu esmu redzējusi.
Jauns anglis vārdā Džons Vitekers (Bens Bārnss) pārrodas mājās kopā ar savu nule apņemto sievu, sacīkšu braucēju Laritu (Džesika Bīla). Džona ģimene viņu uzņem vēsi, it sevišķi viņa mamma (Kristīne Skota-Tomasa), kurai jo īpaši nepatīk tas, ka Larita ir amerikāniete. Jaunajam pārim tiek ierādīta bērnistaba (paskaidrojot, ka taupības nolūkos tiek apkurināta tikai daļa mājas un citas piemērotas telpas nav). Larita cenšas iedraudzēties ar ģimeni, bet ar laiku saprot, ka nekas nesanāks. Vīramāte & co viņai aiz muguras vērpj vienu intrigu aiz otras, uz vīru nevar paļauties un vienīgais ģimenes loceklis, ar kuru Larita labi saprotas, ir Džona tēvs Džims (Kolins Fērts) – zudušās paaudzes pārstāvis, kuru, izsakoties Ēriha Marijas Remarka vārdiem, nokāva karš pat tad, ja viņu bija saudzējušas granātas.
Ar laiku Larita vairs necenšas iejusties ģimenē, bet gan dod pretī, piemēram, piedalās lapsu medībās ar motociklu. Pavisam viņas un Misis Vitekeres attiecības sabojājas pēc tam, kad Larita nejauši uzsēžas virsū vīramātes mīļotajam sunītim un viņu nospiež (tam seko aina ar suņa līķa slepenu norakšanu dārzā).
Beigās Laritas un Džona laulība izjūk un viņa pamet namu – taču kā uzvarētāja, nevis zaudētāja.
Patīkami pārsteidza Džesikas Bīlas aktierspēle – šķiet, būs jāiepazīstas ar pārējo viņas filmogrāfiju. Kolins Fērts Džima lomā parāda klasi, tāpat kā Kristīne Skota-Tomasa riebīgās vīramātes lomā. Drusciņ pievīla Bens Bārnss. Lai gan viņam labi padevās bezrūpīgā Džona loma, dažas ainas bija nepārliecinošas – nekustīgās mīmikas dēļ viņš vairāk atgādināja nevis apmulsušu jaunu vīrieti, bet gan nelieti, kurš kaut ko perina.
Iesaku filmu visiem, kuriem patīk pasmieties par intrigām, liekulību un divkosību.
Filma uzņemta pēc Noela Kovarda tāda paša nosaukuma lugas motīviem.
