Filma ir turpinājums 1931. gada „Drakulai” un tās darbība sākas no tās vietas, kur beidzās pirmā filma. No „Drakulas” aktieriem gan palicis tikai Edvards Van Sloans, profesora Van Helsinga atveidotājs. Filma sākas ar fantastisku dialogu starp policistiem un Van Helsingu. „Blakus telpā atrodas līķis ar sirdī iedurtu mietu. Vai jūs kaut ko zināt par to?” „Zinu gan. To izdarīju es.” (Policisti šokā) „Vai jūs zināt, kas ir mirušais?” „Jā, grāfs Drakula.” „Cik ilgi viņš ir miris?” „Kādus 500 gadus.” (Policisti atkal šokā)
Pēc Drakulas nāves pilsētā ierodas grāfiene Marija Zalevska, Drakulas meita (es gan nesaprotu, kā vampīriem var būt bērni, bet nu labi). Viņa nolaupa tēva līķi no policijas iecirkņa un veic tā rituālu sadedzināšanu, tādējādi cerēdama atbrīvoties no Drakulas ietekmes un atkal kļūt par cilvēku. Kad tas neizdodas, Marija uzmeklē Doktoru Gārtu un lūdz viņa palīdzību. Doktors, nezinādams, kas stāv viņa priekšā, iesaka Marijai cīnīties pret savu iekšējo dēmonu. Kad nepalīdz arī tas, Marija saprot, ka ir uz mūžiem nolemta būt vampīrs un samierinās ar savu likteni. Tomēr viņa nevēlas mūžību aizvadīt viena – Marija ir iemīlējusies Gārtā un, nolaupījusi viņa mīļoto sievieti, liek Gārtam sekot sev līdzi uz Transilvāniju...
Filma ir krietni vājāka par „Drakulu”, lai gan scenārija ideja ir laba. Kamēr daudzi būtu gatavi atdot visu, lai kļūtu nemirstīgi, Marija būtu gatava atdot visu, lai atkal kļūtu par mirstīgo un piederētu dienai, ne naktij.
