Teikšu kā ir – no A$AP Rocky uzstāšanās nākamā gada Positivus man ne silts ne auksts. Nebiju šo čali pārāk klausījies, jo, kad klausos repu, drīzāk izvēlos vecās skolas stafu, kas radīts iepriekšējā tūkstošgadē. Tomēr ar interesi paklausījos arī Rokiju, izklausījās pēc ārzemju Singapūras Satīna – labs, bet ne gluži man. Bet kas mani pārsteidza – boomeru uzlidojums sociālajos tīklos.
“Vai tad tā vispār ir mūzika?”, “Kāpēc par hedlaineri neizvēlējās normālu rokmūziku?”, “Kurš to sūdu vispār klausās?” Šis viss neganti sasmīdināja, jo vecās paaudzes cīņa pret nesaprotamo jauniešu mūziku ir sena kā pasaule. Identiski pasaulē ienāca rokenrols – tā laika vecie sakārņi bija sašutuši par to, kā Elviss kratās un dzied un “kā tad tā vispār var, tas taču ir troksnis nevis mūzika!”
Tuvojoties mūsdienām, mūzikas žanri pletās arvien plašāk un vecajiem pavērās arvien jauni horizonti ar skaņām, kuras ienīst. Bija pilnīgi skaidrs, ka, ja tavs bērns pievēršas metālmūzikai, tad viņš ir potenciālais sātanists un slepkava, ja viņš klausās hip-hopu, viņš pavisam drīz varēs skatīties uz pasauli caur cietuma restēm, savukārt, ja dēls klausās kaut ko pārlieku maigu – draudzenes vietā uz ģimenes vakariņām viņš noteikti atvedīs savu puisi.
