Aizvadod kārtējo treniņu svaru zālē, es palūkojos apkārt. Ieraudzīju kādu čalīti guļam uz spiešanas sola un stieni ar sešdesmit kilogramiem uz krūtīm. Nosvīdis ar sarkanu seju, viņš cītīgi klapēja kāju pret zemi. “Stulbais distrofiķis”, es nodomaju un aizgāju nocelt stieni no krūtīm. “Liels paldies Tev”, viņš savā bez elpas balstiņā iesaucās un noslaucīja sasvīdušo pieri ar roku. Viņa sviedri nosmirdēja pēc silta piena. Treners garām ejot sāka bļaut: “Kuram te dirsā tapu jāiebāž? Kurš nopirdās?”, viņš dusmīgi skatījās uz distrofiķi. “Es tas nebiju”. “Kas tu pats nejūti, kad pird?”, treners dusmīgi sacīja un paņēmis no plaukta gaisa atsvaidzinātāju pūta uz viņa pusi. Bet es tik muguru uzgriezis ar ļaunu smaidu devos taisīt nākāmo piegājienu.
Uz zāli trenēties ieradās divas māsas begimotes. Viņas nebija no tām mazākajām meitenēm, pareizi sakot viņas bija lielākās zālē. Ar jautru garu viņas sāka trenēties pēc trenera plāna un ar cerīgu skatienu sasniegt mērķi, nometot pāris kilogramus. Viena no begimotēm cītīgi taisīja presi un treners to redzot ar smaidu sejā sacīja: “Tas Tev nav majās sēdēt un poņčikus ēst”. “Es neēdu poņčikus”. “Pēc tava izskatā izskatās, ka Tu visu ēd” , šis graujošais komentārst tik lika viņai pasmaidījt un viņa turpinaja taisīt presi. Acīmredzot tīra patiesība.
Pēc vairākām dienām treniņos es pamanīju, ka viena no begimotēm vēro mani, kā lauva, kas palēpusies garaja zālē un gaida, kad pie upes dzerošā gazele zaudēs modrību, lai varētu uzbrukt, bet šajā situācijā tas izskatījās kā liela cūka nostājusies aiz maziņa krūma un izsalkusi skatās uz siles pusi. Man sāka palikt neērti, kad nejauši paskatoties uz viņu ieraugu, kad viņa skatās uz mani un ieskatoties man acīs novēloti novēršas. Tupmākās dienas viņa lavījās pie manis ar vien tuvāk. Es sāku lekt ar lecamauklu un viņa uzreiz sāka lekt, bet paldies Dievam treners uz viņu uzreiz sāka bļaut: “Nelēkā, grīda ielūzīs.” Tad viņas aktivitātes pēc manīm drusku pierima.
Pēc nedēļas klusuma, viņa pēkšņi piecirta izšķirošo soli. Kamēr es spiedu guļus stieni viņa piegāja pie manis uz vaicāja: “Vai nevēlies pēc treniņa pastaigāties?” Es gandrīz pēc šī jautājuma uzmetu sev stieni virsū. Uzspiedis es uzslējos sēdus. Es tiešām nevēlējos kļūt rupjš, tāpēc ātri vajadzēja ko labu izdomāt. “Pastaigāties? Lai Tu pēc tam varētu mani kur apēst?” “Nē tas neder, negribu redzēt begimota asaras.” “Piedod, bet man labak patīk meitenes, kas ir svara kategorija zem manis.”, es ātri izspļāvu un centos novērst skatienu no viņas. Begimote palika stāvam un domīgi skatījās uz zemes. Es turpināju nākamo piegājienu, kad pēkšņi viņa iesaucās: “Nav jau nemaz tik traki”! Es atkal no tās atbildes gandrīz palaidu stieni vaļā. “Nav traki? Es brīnos, ka pie Tevis nav neviens piegājis un teicis- trener, cik reizes, šī lielā pildbuma jāceļ?”, es nodomaju. Tad man iešāvās prātā vecais resnuļu joks un es domāju, ka pastāstot to, viņa beidzot atšūsies. “Kā nav par traku? Ja Tu uzkāptu uz svariem, tad tie rādītu manu telefona numuru.” Pēc maniem vārdiem viņas smaids no sejas pazuda, viņa pagriezās un drūmi aizgaja. Es sajutos vainīgs un domāju iet atvainoties. Gāju meklēt viņu, bet redzu, ka šī stāv uz svariem ar mobilo pie auss un klausulē bļauj: “Jāni? ” Bet skaļrunī var dzirdēt: “112 glābšanas dienests klausās”!!
