Zirga Galvas miglājs (arī Barnard 33) ir tumšs difūzais miglājs(1), kurš atrodas aptuveni 1500 gaismas gadu attālumā vai ari 14,1*10^18 km no Zemes Oriona zvaigznājā,Oriona jostas kreisajā pusē uz dienvidiem no Alnitaka. Miglājs ir daļa no daudz lielāka Oriona molekulārā mākoņa kompleksa. Savu nosaukumu miglājs ieguvis no raksturīgās formas, kādu veido tā tumšais putekļu un gāzu mākonis. Tumšais miglājs labi izceļas uz gaišā fona, kuru veido aiz tā esošaisemisijas miglājs IC 434. Oriona Sigma jonizē ūdeņradi IC 434 miglājā, radot tā sarkanīgo spīdumu.
Zirga Galvas miglāju pirmoreiz nofotografēja 1988. gadā Hārvarda koledžas observatorijas darbiniece Viljamina Fleminga (Williamina Fleming)
1.
Difūzais miglājs ir neregulāras formas miglājs bez izteiktām robežām; tas var pats izstarot gaismu vai arī absorbēt to. Lielāko daļu miglāju var raksturot kā difūzos miglājus; tas nozīmē, ka tie ir izstieptas formas un bez izteiktām robežām. Redzamās gaismas spektrā šos miglājus var iedalīt emisijas un atstarojošajos miglājos. Emisijas miglāji izstaro jonizētas gāzes spektrālās līnijas radiāciju (galvenokārt no jonizēta ūdeņraža); tos bieži dēvē par H II reģioniem (terminu H II profesionālajā astronomijā lieto, lai apzīmētu jonizētu ūdeņradi).
Atstarojošie miglāji paši par sevi neizdala nozīmīgu redzamās gaismas daudzumu, taču tie atrodas tuvu zvaigznēm un atstaro to gaismu. Līdzīgi miglāji, kurus neizgaismo zvaigznes, redzamo gaismu neizstaro, bet tos var atklāt kā gaismu necaurlaidīgus mākoņus, kas bloķē gaismu no fonā esošiem spožiem ķermeņiem; tos sauc par "tumšajiem" jeb absorbcijas miglājiem.
Lai gan difūzajiem miglājiem optiskajos gaismas viļņos ir dažāda pamanāmība, tie ir spēcīgs infrasarkanā starojuma avots, galvenokārt pateicoties miglājos esošajiem putekļiem.
PS. pievienosu paris jaukas bildites.
