Vivisekcija
Vivisekcija (no latīņu: vivus - 'dzīvs' un sectio - 'griešana') tiek definēta kā ķirurģiska operācija, kas izmēģinājumu nolūkos tiek veikta dzīviem organismiem, parasti dzīvniekiem, kam ir centrālā nervu sistēma, lai novērotu dzīvu iekšējo struktūru. Šo terminu mēdz definēt arī plašāk kā jebkādus izmēģinājumus ar dzīviem dzīvniekiem. Šo terminu bieži lieto organizācijas, kas ir pret izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, bet retāk zinātnieki, kas šādus izmēģinājumus veic.
Vēsture, termina rašanās
Apzīmējums “vivisekcija” radies 19. gadsimtā, lai apzīmētu dzīvnieku, tostarp cilvēku, preparēšanu izmēģinājumu nolūkos. Šo terminu ieviesa dzīvnieku aizstāvji, kas iestājās pret izmēģinājumiem ar dzīvniekiem. Romiešu ārsts Auls Kornēlijs Celzs (Celsus) ir minējis, ka 3. gadsimtā p.m.ē. Aleksandrijas ārsti veikuši vivisekciju notiesātajiem noziedzniekiem, bet pārsvarā cilvēku vivisekcija esot bijusi aizliegta. Izmēģinātāji bieži izmantoja dzīvus dzīvniekus. Daļa jauno laiku sākuma zinātnieku atzina dzīvnieku vivisekciju par pieņemamu praksi, jo uzskatīja, ka dzīvnieki nejūt sāpes. Pat tie, kas jauno laiku sākumposmā iebilda pret vivisekcijas veikšanu, to nedarīja aiz līdzcietības pret dzīvniekiem. Daļa no viņiem uzskatīja, ka šāda prakse izmēģinātājus padara neiejūtīgus, bet citiem bija bažas par to, ka dzīvnieku organisms izmēģinājumu stresa apstākļos ir izmainījies salīdzinājumā ar dabīgiem apstākļiem.
Eksperimentālās fizioloģijas ieviešana un pastiprinātā dzīvnieku izmantošana tajā rodināja antivivisekcijas kustības rašanos 1860. gados. Kustības galvenais virzītājspēks — žurnālists Frānsiss Pauers Kobs (Cobbe) — 1875. gadā dibināja Britu Viktorijas ielas biedrību jeb Nacionālo antivivisekcijas biedrību, kuras iespaidā Lielbritānijas valdība 1876. gadā pieņēma Likumu par nežēlību pret dzīvniekiem. Šis likums regulēja dzīvu dzīvnieku izmantošanu izmēģinājumos.